Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāze

Brīvības iela 1

Raksta ID: 1297
Atjaunināts: 07 februāris, 2019
Balvu gaļas kombināts

Balvu gaļas kombināts, (01.01.1961 līdz 01.08.1990)
Balvu gaļas pārstrādes nomas uzņēmums "Balga" (no 01.08.1990 līdz 06.07.1993)
Balvu rajona sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA) "Balga", (06.07.1993 līdz 30.11.1999)

Direktori: Nikolajs Savenkovs, V.Stepko (bija 1963.gadā - Dzimtenes balss), Nikolajs Kareļins (no 1963.gada - ), Slobodins ( pavisam nedaudz), Oļģerts Broks ( 1968 (jau bija)- 1980), Genādijs Matvejevs, Anatolijs Aņisimovs  (Vaduguns.- 1985, 22.jūn. rakstīts "LKP rajcna komitejas birojs par Balvu gaļas kombināta direktoru apstiprinájis Anatoliju Aņisimovu"). Galvenais inženieris ilgu laiku Aleksejs Dmitrijevs

Iebraucamie vārti Balvu gaļas kombinātā - foto no M.Pretices arhīva
No kombināta celtniecības vēstures

"Diezgan manāmi jau bija pacēlušās un iezīmējušās baltās celtnes pilsētas nomalē, kad celtnieki izklīda un darbi gandrīz uz pusgadu te apsīka. Tad balvenieši uzzināja, ka linu fabrikas celtniecība pārtraukta. (..) Sakarā ar mūsu un apkārtējo rajonu kolhozu un padomju saimniecību ražošanas novirzienu uz lopkopību, valdība atzinusi par lietderīgu aizsāktās linu fabrikas vietā būvēt gaļas kombinātu. Un, lūk, celtniecības darbi atkal turpinās, tikai citā virzienā" - tā raksta "Balvu Taisnība" (1959, 17.dec.).

1961.gadā ierindā stājās putnu pārstrādāšanas cehs, kura jauda 3 tūkstoši putnu maiņā

1962.gada 21.martā sācis darboties Balvu gaļas kombināta desu cehs. "Konveijers apgādāts ar vismodernāko tehniku. Ar jauno masas smalcinātāju paredzēts vienā maiņā pārstrādāt divas tonnas gaļas. Uzstādīts no Ungārijas Demokrātiskās Republikas saņemtais vakuuma agregāts, kurš paredzēts gaļas masas maisīšanai. Tam ir 270 litru liels tilpums un ceham nodrošina šīs darba oprerācijas veikšanu. Ar šo mašīnu veikli apieties jau iemanījies Aleksandrs Kudrjavcevs" - Balvu Taisnība (1962, 31.marts)

1962.gadā ekspluatācijā tika pieņemta sanitārā kautuve ar jaudu 3 tonnas gaļas maiņā.

1963.gadā ierindā stājās visi galvenie ražošanas cehi: kautuves cehs ar blakusproduktu pārstrādes nodaļām, kuram projektētā jauda 20 tonnu gaļas maiņā, saldētava ar sasaldēšanas jaudu 40 tonnu gaļas diennaktī, kompresoru cehs ar jaudu 1,5 miljoni kilogramkaloriju stundā. Saldētava vienlaicīgi var uzglabāt 2000 tonnu gaļas.

1964.gadā ekspluatācijā nodeva pēdējo objektu - katlu māju. Līdz ar to 1964.gadu var uzskatīt par pirmo pilnas jaudas darba gadu.

1965.gadā uzstādīta pelmeņu ražošanas un mehanizēta tauku kausēšanas līnija. Nodeva jaunu ēdnīcu ar 100 vietām. Blakus ēdnīcas zālei ir otra zāle, ko izmanto sapulcēm, kultūras pasākumiem un pašdarbības pulciņu mēģinājumiem. Pašdarbības pulciņi: koris, deju kolektīvs, vīru ansamblis, sieviešu ansamblis, pūtēju orķestris un estrādes orķestris. Visi apgādāti ar instrumentiem un tērpiem.

1965.gadā pieņēma ekspluatācijā caurlaides ēku ar mehanizētajiem vārtiem. Teritorijas labiekārtošanai iestādītas 100 ābelītes, izveidots ābeļdārzs starp kantori un lopu pieņemšanas bāzi. Noasfaltēta liela daļa ceļu un laukumu kombināta teritorijā.
Uzbūvēts jauns medicīniskais punkts ar pieciem kabinetiem. Iekārtota jauna ražošanas laboratorija ar ķīmisko un bakterioloģisko nodaļu. [1970]

1966.gadā ražoja 8500 tonnu gaļas, 1970 gadā - 12700 tonnu. Desu ražošana attiecīgi pieaugusi no 1500 līdz 2500 tonnām.

1990.gada augustā - izveidota SIA "Balga"
"Jau 1993.gadā "Balga" nestrādā ar pilnu jaudu, jo vienkārši nav lopu ko pieņemt Kautuve darbojas 3-4 dienas nedēļā, desu cehs - divas dienas. Katru dienu vidēji pārstrādāja ap 200 liellopiem, bet pa visam švaki bija ar cūkām, tās nedēlā piegādāja labi ja pāris desmitus. Cūkgaļas trūkums būtiski ietekmēja arī saražoto desu kvalitāti. Labās desās vajadzētu būt apmēram 40 procentiem cūkgaļas, taču pieņemto cūku mazais skaits neļāva šādu attiecību nodrošināt.
Nākamajā gadā stāvoklis kombinātā bija vēl saspringtāks. 1994.gadā kombināts no marta līdz jūnijam bija slēgts, jo saldētavās bija uzkrājies liels daudzums saldētas gaļas, jo, sakarā ar ārzemju gaļas ienākšanu, pašmāju gaļas noiets bija stipri samazinājies. Jūnija vidū lopus sāka pieņemt ar aprēķinu, lai kopējais lopu daudzums dienā nav lielāks par diviem desmitiem un centās realizēt pēc iespējas ātrāk. "Ir mainījusies ražošanas intensitāte, šobrīd dienā pārstrādājam aptuveni 15 tonnas liellopu gaļas, kā ari divas darbdienas nedēļā ražojam pa pusotrai tonnai desu izstrādājumu. Tas ir ļoti maz. Salīdzinoši vēl pirms diviem gadiem mēs vienā dienā pārstrādājām tik daudz gaļas, cik tagad veselā mēnesī. Otrkārt, esam sapratuši: lai sekmīgi konkurētu šodienas tirgus apstākļos, galvenokārt jācenšas strādāt ar svaigu gaļu. Bet tas nozīmē — ātri nopirkt un ātri pārdot. Saldētās podukcijas nevienam vairs nevajag. Tagad to izmantojam desu produkcijā" - tā saka uzņēmuma direktora vietnieks Aleksejs Dmitrijevs". (Cīņa, 1994, 15.jūl.)

Desu cehs

Augstāko atestāciju - Valsts kvalitātes zīmi 1974.gada maijā pirmā izpelnījās kombināta ražotā Ukrainas desa. 1974.gada oktobrī to piešķīra Krakovas desai.

1975.gadā kombinēts uzsācis jaunumu - Ceļojuma un Liepājas desas izlaidi. Tās izgatavotas pēc pilnīgi jaunas receptūras un pirmo reizi pircēji nogaršoja 1. Maija svētkos. Pilnībā apgūta un uzsākta masveida Tbilisi, Krasnodaras, čehu aknu desas un diētiskās liellopu gaļas desas izgatavošana. Joprojām ražo pēc pašu balvēniešu receptes radīto Studentu desu. Ir arī Balvu desa.

Desu noliktavā 1965.gadā uzstādīts gaisa kondicionēšanas automāts, kas dos iespēju apgūt jaunu produkcijas veidu - cietžāvēto desu ražošanu. To ražošana uzsākta jau aprīlī

Desu ceha mašīnu zālē strādā 20-22 sējējas un špricētājas. Viņu uzdevums - iepildīt gatavo gaļas masu apvalkā. Šo operāciju izpilda automāts, bet no strādnieču prasmes un veiklības atkarīga tā izmantošana.

Tehnisko fabrikātu cehs

Meistars - Gavrils Kočerovs. Panācis augstus rādītājus gaļas rūpniecības atkritumu pārstrādē un daudzus gadus turējās pirmajā vietā republikas un Vissavienības sacensībā

Tauku cehs

Sākumā tauku cehā bija uzstādīta novecojusi iekārta, ar kuru strādājot nevarēja iegūt augstas kvalitātes taukus. Lielu daļu jēltauku transportēja uz Rīgas gaļas kombinātu, jo lopu kaušanas sezonas laikā cehs visus taukus nespēja pārstrādāt. Arī tāds vērtīgs uztura līdzeklis kā kaulu tauki netika ražoti, jo nebija nepieciešamās iekārtas. 1965.gadā tika uzstādīta tauku pārstrādāšanas automātiskā (maiņā cehs varēs dot 17,5 tonnas tauku) un kaulu tauku kausēšanas līnijas. Tagad visus cauruļkaulus sasmalcināja un karsēja vakuuma katlos. Tā ieguva 4 procentus pārtikas tauku. Pēc kausēšanas atlikušo kaulu daļu pārstrādāja kaulu miltos, kurus izmantoja lopbarības ražošanai. Arī kaulu miltu ražošanā tika ieviesta jauna tehnoloģija.
Gaļas un tauku korpusa saimniece ir Daina Puļa. Kombinātā jau divdesmit trešo gadu.


Darbinieku stāsti par darbu Gaļas kombinātā

Birska Helēna, meistare pieņemšanas bāzē

Dzimusi 1928.gadā. Uz Balviem atbrauca no Ludzas rajona Briģu pagasta 1960.gadā uz Gaļas kombināta celtniecību. Dzīvoja barakās (tādas kā kopmītnes, pavisam bija 8 barakas) preti kombinātam un strādāja celtniecības noliktavā, arī organizēja vagonu izkraušanu. Kad 1962.gadā palaida putnu cehu, sāka strādāt kombinātā gatavās produkcijas noliktavā. Vēlāk - 1965.gada februārī viņu pārveda uz pieņemšanas bāzi, kur nostrādāja līdz 1979.gada martam. Kādu laiku bija saldētavā un no 1983.gada - pensijā.
Pieņemšanas bāzes meistari - Helēna Birska, Pjotrs Sergejevs, Terēze Circene
Sākumā gaļas kombināta bāzē pieņēma visus lopus ko atveda. Vēlāk ar kolhoziem un sovhoziem sāka slēgt līgumus, taisīja grafikus, kad kam vest. Tas bija svarīgi, lai lopi ienāktu vienmērīgi. Maiņā pieņēma ap 200 liellopiem un 400 - sīklopiem. Bija 6 pieņēmēji (reizēm nācās strādāt līdz pat pusnaktij, lai pieņemtu visus lopus, jo mašīnas stāvēja un gaidīja rindā). Bija arī sanitārā kautuve, kur pieņēma slimus un traumētus lopus.

Lopu pieņēmēja Valentīna Kazakova ar "pistoli" - foto no H.Birskas arhīva

Kā notika pieņemšana? Sākumā lopiem lika numurus ausīs, nosvēra uz svariem (svēra atsevišķi katru lopu), apskatīja un noteica augstākā, vidējā vai zemākā labuma lops. Rakstīja un aizpildīja pieņemšanas dokumentu. Bāzē viņiem bija savs grāmatvedis un uzskaitvedis. Lopiem bāzē bija atsevišķi aploki, kur tos lika pēc sovhoziem vai kolhoziem, t.i., Šķilbēniem savs aploks, utt. Uz aploka birka ar saimniecību un lopu skaitu. No aplokiem tad sūtīja uz kautuvi. Parasti lopus kādu dienu noturēja aplokā, lai tie atbrīvotu kuņģus. Vēl bija vairāki aploki pirmskautuvē, kur lika lopus uz nakti. Tos rītā uzreiz kāva.
Līdz 1970.gadam lopus, tātad, pieņēma pēc dzīvsvara, bet vēlāk - no kolhoziem un sovhoziem pēc lopu skaita, bet naudu maksāja pēc gaļas iznākuma. Individuālā sektora lopus pieņēma bāzē vai papildus organizētos pieņemšanas punktos, uz kurieni izbrauca lopu pieņēmēji. Šos lopus pieņēma pēc dzīvsvara nometot 3%. Gan individuālajam sektoram, gan kolhoziem un sovhoziem galvenais pavaddokuments bija veterinārārsta izziņa.
Līgumi ar kolhoziem un sovhoziem tika slēgti gada beigās norādot nododamo lopu skaitu pa mēnešiem (ņemot vērā, cik saimniecība var izaudzēt un kombināts pārstrādāt). Pēc līguma tika sastādīti lopu pieņemšanas grafiki katrai dienai (tos saskaņojot no abām pusēm). Ar grafiku veidošanu nodarbojās inspektore Līvija Kozlovska. Ņemot vērā kautuves jaudu, līgumi tika slēgti ar Balvu, Gulbenes, Alūksnes un Ludzas rajoniem. Kad vajadzēja palielināt jaudu, iepirka lopus arī no citiem rajoniem. Veda pat no Baltkrievijas lopu furgonus.
Lai atvieglotu kolhozu un sovhozu darbu, bija noslēgts līgums ar Lauktehniku par viņu furgonu izmantošanu lopu pieņemšanā. Šoferi bija izgājuši instruktāžu par nepieciešamajem dokumentiem. Dispečere pieņēmēja Lilija Balavina saskaņā ar grafiku furgonus attiecīgi nosūtīja uz vajadzīgajām vietām, kur saimniecībām bija jābūt gataviem iekraut. Iebraucot bāzē, pārskaitīja, vai ir minētais skaits. Dienā parasti izbrauca 3-4 furgoni.
Tā kā ar saimniecībām bija noslēgti līgumi par precīzu nodošanas ievērošanu, tad lopi vairs tā neuzkrājās un nākamajā rītā jau kāva. Tagad jau bija ieviesta tetovēšana - katram kolhozam un sovhozam bija savi numuri, kurus izsniedza jau iepriekš, un uz bāzi jau atveda ar numuriem. Vēlāk kautuvē numuru ar auss daļu nogrieza un to piešuva pie dzīvnieka krūtīm (numurs visu laiku gāja līdzi tušai). Tuša tikai tagad gāja caur svariem, kur feldšeris arī noteica dzīvnieks kvalitāti. To dēvēja par jaunu metodi lopu pieņemšanā. Galvenā atšķirība starp abām pieņemšanām - sākumā ņēma dzīvsvaru (svēra dzīvus lopus), vēlāk kautsvaru (pēc gaļas iznākuma).
Pieņēma ne tikai lielopus un sīklopus, bet arī putnus un trušus (dienā ap 1000 putniem, lai nodrošinātu vistu ceha darbību).
Bāzē bija mašīnu automazgātuve - viens cilvēks ar šļūteni to izmazgāja, otrs - dezinfektors to tūlīt dezinficēja. Tad vēl mašīnām pie caurlaides bija jāpārbrauc paklājs, kurš bija apstrādāts ar dezinfekcijas līdzekli, lai dezinficētu arī riepas.
Pieņemšanas bāzē bija vairāki kabineti - grāmatvedība, inspektors grafika sastādīšanai, vetārsti, sargi. Bāzes teritorijā bija atsevišķas kūts lielopiem un sīklopiem, dezinfekcijas telpa mašīnām, svaru būda. Vēlāk ar racionalizācijas priekšlikumu tika izveidotas divas izkraušanas platformas. Tagad vienlaicīgi varēja izkraut 2 mašīnas.

Pieņemšanas bāzes darbinieki: 1.rindā - X, Valentīna Noka, Jevgēnija Balavina, Vera Tabore, 2.rindā - Helēna Kuzmina, L.Kozlovska, Līvija Lobanova - foto no H.Birskas arhīva

Bāzē strādāja ap 30 cilvēkiem: grafika sastādītāja, inspektore Līvija Kozlovska, dispečere Lilija Balavina, vetfeldšeris Čeče Ināra, vetārsts Česlavs Staņislavskis, vecākā grāmatvede Ņina Svetlova, grāmatvede Maša Filipova, uzskaitvedes Valentīna Dvinska un Uļjana Tihomirova,
lopu pieņēmēji - Zenta Ruduka, Pēteris Sergejevs, Līvija Lobanova, Terēza Circene, Daina Puļa, Jānis Garais, Valentīna Ambarova, Renāte Groza, Ārija Ozoliņa, Nadežda Lazdiņa, Valentīna Kazakova, Zenta Podniece;  strādnieki - Sofija Leišavniece (cūkkopēja), Elza Mača, Vera Mihailova, Valentīna Baikova, Vera Leone, Valentīna Noka, Helēna Baikova, Helēna Balavina (dezinfektore, automazgātāja), Valentīna Kudrjavceva, Helēna Kaļva, Jevdokija Šilkina, dezinfektors Leonīds Siņeļņikovs

Daina Puļa, sākumā meistare kautuvē, vēlāk gaļas un tauku ceha priekšniece
Kombinātā sāka strādāt 1962.gadā kā ekspeditore, tad putnu cehā kā pieņēmēja, kādu laiku kantorī par grāmatvedi. Tad no 1974.gada kautuves cehā par meistari, bet no 1982.gada - gaļas un tauku ceha priekšniece. Strādāja līdz 1995.gadam

Meistares Nadežda Dračova, Tamāra Logvina (vetārste), Daina Puļa un Vaira Ripa - foto no D.Puļas arhīva

Gaļas - tauku korpusā ietilpa pieņemšanas bāze, kautuve, subproduktu cehs, tauku cehs, zarnu cehs, ādas cehs un tehnisko fabrikātu cehs.
Pieņemšanas bāzē meistari - Jeļena Birska, Terēze Gruzdule; Kautuves cehā - Genādijs Logvins, Daina Puļa, Nadežda Dračova; Tauku un subproduktu ceha meistare  - Anna Andrejeva; Ādas un zarnu ceha meistare - Iraīda Dmitrijeva; Tehnisko fabrikātu cehā - Gavrils Kočerovs, Anna Smirnova.
70.gados kautuves cehā strādāja 2 līnijas - liellopiem un sīklopiem (cūkas, aitas). Strādāja ap 70 cilvēkiem. Kautuves ceha meistari: Genādijs Logvins, Daina Puļa, Nadežda Dračova.
Kautuve - lopiņu iedzen boksā, kur apdullina ar strāvu, tad ar speciālu pacēlāju pacēla uz līnijas. Paveic liellopa atasiņošanu (asini savāca kannās zvēraudzētavām un tehniskai pārstrādei) un novelk ādu (viss dīrāšanas process bija roku darbs, vienīgi, kad viss bija atgriezts, ādu novilka mehāniski). Izņēma iekšas, subproduktus. Tālāk kautķermenis tika pārzāģēts uz pusēm. Tad sekoja sausā tualete: apgrieza asins gabalus, visu, kas karājas; un slapjā tualete ar ūdeni. Tālāk zīmogoja, svēra un sūtīja pa līniju uz saldētavu atdzesēšanai. Liellopus zāģēt varēja tikai 6.kategorijas kāvēji (Bija 3. - 6. kategorijas kāvēji. No kategorijas atkarīga arī samaksa)
Cehā savāca virsnieres, aizkuņģa dziedzerus, hipofīzes. To visu saldēja un sūtīja pārstrādei farmācijai. Vienu laiku vāca pat nedzimušu teļu asinis, lai taisītu plazmu. Tas bija vāciešu pasūtījums farmācijai.
Tālāk subprodukti no kautuves nonāca subproduktu cehā, tauki - tauku cehā, zarnas - zarnu cehā, ādas - ādu cehā, bet visi atkritumi un izbrāķētais - tehnisko fabrikātu cehā, kur augstspiediena katlos tika ražoti milti. Miltus sūtīja kombikorma rūpnīcām Rēzeknē, Madonā. Taukus izkausēja, salēja mucās un sūtīja uz Kubu u.c. Vienu laiku (80.-90.gados) tika kausēti pat kaulu tauki, kad cauruļveida kaulus ar mašīnu sagrieza un zem spiediena vārīja.
Otra kaušanas līnija bija sīklopiem - aitām, teļiem, cūkām. Balvu gaļas kombināts bija vienīgais, kur sīklopiem nebija apdullināšanas iekārtas. Cēla augšā dzīvus, kāva un atasiņoja. Bekoni tika plaucēti, pārējām cūkām vilka ādu. Tālāk tāpat kā pie liellopu līnijas - produktus nosūtīja uz attiecīgiem cehiem. Kautķermeni jeb tušu (kā parasti sacīja kombinātā) tāpat sadalīja, tikai pa citu līniju.
Dienā parasti kāva 400-600 cūkas un 200-300 liellopus. Kāva parasti otrajā dienā pēc atvešanas. Sezonas laikā bija jāstrādā pat 2 maiņās. Pēc darba laika beigām vēl vajadzēja nokaut 100-200 aitas. Rudenī no 1.oktobra sestdien pēc darba un svētdienās pieņēma aļņus no Balvu, Gulbenes, Alūksnes, Ludzas, Madonas, Rīgas rajona un pilsētas (viņi brauca medībās uz Liepnas un Žīguru mežiem) mednieku kolektīviem, jo viņiem bija savs plāns, cik katram rajonam jānodod.  Sezonas laikā sanāca 500-600 aļņu. Visa aļņu gaļa gāja eksportam uz Zviedriju, vienīgi, kas neatbilda kvalitātei, palika vietējai pārstrādei.
Kautuves cehā strādāja kāvēji, vetārsti, vetfeldšeri, svērēji, krāvēji un palīgstrādnieki. Te strādāja Nikolajs Tihomirovs, Biruta Kamzola, Ilga Kaufmane, Valentīna Melberga, Antoņina Keisele, Pēteris Koževņikovs, Rolands Kaufmanis, Staņislavs Mičulis, Ivans Aleksandrovs, Vasilijs Zaharenko, Vladimirs Kārkliņš, Silvija Voiciša, Tamāra Ņuhtilina, Alla Jevstigņejeva, Aldis Muldiņš, Jānis Puks, Larisa Kaladska, Lucija Puka.
Putnu cehs bija atsevišķa saimniecība. Pārstrādāja vistas, broilerus, pīles, mazāk zosis un tītarus. Rudenī vēl kāva trušus. Putni daudz nāca no Viļakas, arī Ludzas, Gulbenes, Alūksnes un Balvu rajona putnu fermām. Trušus nodeva individuālie audzētāji.
Putnu cehā 70.gadu sākumā bija uztaisīts arī pelmeņu cehs un ražoja garšīgos Sibīrijas pelmeņus. Pelmeņi tika gatavoti no augstākā labuma cūkgaļas un liellopu gaļas, olām un garšvielām. Tos saldēja uz alumīnija paplātēm, kuras ar ratiņiem iestūma saldētavā. Tad ņēma nost un fasēja.
Sava ēdnīca, kur varēja paēst pusdienas. Deva talonus noteiktā summā. Ēdnīcas vadītāja bija Jeļizaveta Iļjina. Pavāre Emma Sarkane, vēl strādāja Aleksandra Tihomirova, Jana Zaļotova, Valentīna Solovjova, Aleftīna Jemeļjanova, Daina Kravale, Aleksandra Jermolajeva, Sarmīte Leišavniece.
Feldšerpunktā strādāja Gaida Dreimane, pēc tam Tekla Kozlovska, māsiņas - Ināra Duļbinska, Broņislava Bukša.
Materiālu noliktavas pārzine ilgu laiku bija Jefrosiņja Jevlaščenko. Te glabājās viss ražošanai nepieciešamais un cehu meistari varēja izrakstīt nepieciešamo - specapģērbu, halātus, zābakus, nažus, naglas utt.
Katlu mājas priekšnieks bija Vladimirs Ivdra, te strādāja Laimonis Duļbinskis

Gaļas kombināta koris ar diriģentu Vitoldu Dreimani gājienā (1966) - foto no D.Puļas arhīva

Kombināta sieviešu vokālais ansamblis mēģinājumā - foto no D.Puļas arhīva

Kombinātā  bija koris (vadītājs Vitolds Dreimanis), vīru vokālais ansamblis, sieviešu vokālais ansamblis, deju kolektīvs (Gaida Dreimane) un pūtēju orķestris (Vitolds Dreimanis). Visiem kolektīviem bija uzšūti savi tērpi. Kombinātā gada laikā notika 6-7 balles, Donoru vakari. Te ciemojās tādi mākslinieki kā Raimonds Pauls, Edgars Liepiņš, Uldis Stabulnieks, Imants kalniņš, Nora Bumbiere, no ansambļiem - Ornaments, Bumerangs u.c.

Vaira Ripa, tehnoloģe saldētavā
1964.gadā beidza  Lauksaimniecības akadēmijas Pārtikas tehnologus un atsūtīja strādāt uz Balviem. Vaira bija tehnoloģe saldētavā, te viņa nostrādāja visu mūžu no 1965.gada 1.februāra līdz 1995.gada pavasarim, kad kombinātu likvidēja un Vaira aizgāja pensijā. Galvenā tehnoloģe kombinātā bija Māra Kaņepe, inženieris Oļģerts Broks (vēlāk direktors), grāmatvede Antoņina Misiņa. Pirms Broka direktori bija Kareļins un Slobodeņuks, pēc tam - Matvejevs.
Saldētava skaitījās kā palīgcehs kautuvei. Saldētavā uz āķiem nāca iekšā silta gaļa, kura tālāk tika sadalīta: daļu tālāk paņēma desu cehs, daļu - realizācijas daļa, pārējo saldēja.  Daļa gaļas bija tikai jāatdzesē, daļa - jāsasaldē. Tāpat saldēja visu, kas kaut kur palika pāri. Dzesēšanas kamerā temperatūra bija -23 grādi, bet dzesēšanas kamerās +2 grādi.
Saldētavā kopumā bija ap 30 strādniekiem, kuriem Vairai bija jāorganizē darbs. Dienā jāsasaldē 30 - 40 tonnas gaļas, jo dienas laikā nokāva ap 200 liellopu un 300 cūku. Gaļu ar mašīnām veda uz Staciju un lādēja aukstumvagonos, kurus tālāk sūtīja uz Krieviju. Tāpat produkciju sūtīja uz pirmo saldētavu Rīgā - Eksportostā un otro saldētavu Čiekurkalnā. Rudeņos pieņēma alņus, jo mednieku biedrībām bija jāpilda savi plāni. Tos visbiežāk saldēja un sūtīja uz Zviedriju (vajadzēja precīzi sadalīt un salikt speciālos maisos)
Tā kā gaļai bija jābūt noteiktā temperatūrā, mērīšanai izmantoja speciālus termometrus. Termometri bija kā lāpāmadatas, kurus iedūra gurnā 6 cm dziļumā. Uz skalas parādīja temperatūru. Labi atdzisušai gaļai bija jābūt +2 grādi. Savukārt saldētai gaļai temperatūrai bija jābūt -6 grādi. Lai to izmērītu bija jāurbj. Ārzemnieki visbiežāk prasīja ļoti dziļu sasaldēšanu.
Saldētavā strādāja: tehnoloģe Vaira Ripa; meistari - Ņina Indriķe, Dzintra Kaņepe, Helēna Birska; priekšnieki - Konstantīns Lielbārdis, Anatolijs Čipustanovs, Jevlaščenkovs, Dzintars Kurzemnieks, Zenta Kunce; vetārsti - Raimonds Cīrulis, Oļegs Aleksejevs, Alberts Čipustanovs, Nadežda Šadurska; noliktavu pārziņi - Silvija Kaņepe, Tatjana Zolņina, Lidija Arsentjeva, Valentīna Sņegova, Ļuba Gosteva; strādnieki - Adrija Pleša, Anastasija Salmane, Veneranda Circene, Silvija Strapcāne, Jānis Garais, Vilis Laicāns, Pēteris Kokorevičs, Arnis Zvirgzdiņš, Jānis Dvinskis, Valdis Kravalis, Jānis Keišs, Ivans Harlamenko, Stepans Prihoģko, Jurijs Voroņins, Ivans Adejanovs, Vladimirs Petrovs, Igors Sņegovs, Sergejs Sņegovs

Anna Andrejeva, Subproduktu ceha vecākā meistare
Viņas pārziņā bija subproduktu un tauku cehs, t.i., viens no Gaļas un tauku korpusa cehiem. Kombinātā strādāja no 1966.gada līdz 1994.gadam. Lielāko daļu tieši šajā cehā.
 No kautuves pa konveijeru Subproduktu cehā nonāca aknas, sirdis, plaušas, diafragma, traheja, galvas, kājas, ausis. Priekš Rīgas farmakoloģijas rūpnīcas ņēma arī hipofīzi, vairogdziedzerus, virsnieres. Savāca arī žulti, ko 3 diennaktis vārīja līdz bieza medus konsistencei, un tad sūtīja uz Dagestānu.
Galvas, ausis, kājas vispirms applaucēja, nosvilināja visas mazās spalvas, notīrīja un ar ūdeni nomazgāja. Kaut arī visi produkti gāja pa līniju (arī uz svilināšanu - konveijers, piemēram, izgāja caur krāsni un spalvas nosvila), tomēr darbus veica ar rokām. Pēc tam produktus svēra un sūtīja uz saldētavu atdzesēšanai. Daļu liellopu galvu un kāju (notīrītu), arī traheju ņēma zvērsaimniecības Madonas un Gulbenes rajonos. Daļu plaušu un diafragmu paņēma desu ceham, bet vis pārējais aizgāja tirdzniecībā. Arī sirdis un plaušas attīrīja, nomazgāja un sūtīja uz saldētavu atdzesēšanai, lai vēlāk tās realizētu vietējā tirdzniecībā.
Cehā strādāja 25 cilvēki. Sezonas laikā strādāja arī divās maiņās - skatījās, cik produkcijas jāpārstrādā. Cehā strādāja Polina Želudova, Anastasija Želudova, Ksenija Prihodko, Anna Razgale, Niola Mūrniece, Palmīra Vanaga, Faina Petrova. Darbs bija organizēts tā, ka cilvēki pie viena darba strādāja pa nedēļai, pēc tam mainījās - nedēļu pie aknām, nedēļu pie plaušām utt.
Katram ceham bija atsevišķa telpa, arī tauku ceham. Tauku cehā bija speciālas vannas (китайки), kurās sagāja ap 200 kg produkcijas. Vannas no kautuves, kur no kautķermeņiem salika visus taukus, nosvēra un nosūtīja uz tauku cehu. Te bija līnija АВЖ (pēc autoru uzvārdu burtiem), kur vispirms taukus sasmalcināja, tad ar tvaika un karsta ūdens palīdzību izkausēja. Karstā masa nonāca uz separatoru, kur taukus atdalīja no ūdens, un pa caurulēm sūtīja uz atdzesēšanas kameru un salēja pa mucām (katras tilpums 100 litri). No rīta laboratorija noņēma analīzes, mucas aiztaisīja, marķēja un sūtīja prom. Tauki, galvenokārt, gāja uz eksportu - daudz sūtīja uz Kubu, Čehoslovākiju u.c. Mēnesī sanāca viens vagons mucu, t.i., 200-300 mucu.
Tauku cehā strādāja 8 - 10 cilvēku: Jānis Zaikovskis, Antons Onskulis, Ludmila Keiša, Jānis Laicāns, Aloizs Bukšs, Lidija Obrazova, Ivans Obrazovs u.c.

Bērziņa Zinaīda, desu ceha meistare
 Kombinātā strādāja no 1964.gada līdz 1994.gadam, kad aizgāja pensijā. Sākumā strādāja par prečzini realizācijas nodaļā, no 1974.gada - desu cehā.
Desu ceha meistari: Ādolfs Griestiņš (vēlāk aizgāja strādāt par ekonomistu), Aina Blūzmane, Zinaīda Bērziņa, Anna Arnicāne. Cehā bija ap 65 cilvēkiem.
Z.Bērziņa un A.Arnicāne atceras tādas augstākā labuma pusžāvētās desas kā Odesas, Tbilisi, Krakovas, Valmieras; vārītās desas - Igauņu, Doktora, Bērnu desa ar sieru. Pirmās šķiras pusžāvētās - Liepājas, Ukrainas, Poļu desa; vārītās - Atsevišķā, Studentu, Cūku vārītā un Šķiņķa kapātā desa. To vai desa ir augstākā labuma vai I vai II šķiras desa, noteica gaļas kvalitāte. Vispār desu cehā bija ap 50 produkcijas veidiem, jo bez desām bija arī kūpinājumi un aukstā gaļa. Desu cehā ražoja augstākā labuma čehu aknu desu, kas sastāvēja no aknām, speķa, olām un sīpola, ražoja sardeles un cīsiņus. Bija arī žāvējumi - krūtiņa, ruletes, ribiņas, galvas daļas un žāvētas vistas. Tāpat cehā ražoja pusfabrikātus: kotletes un fasētu malto gaļu.
Ražošanas procesā desu cehā tika saņemta atdzesēta gaļa, kura tika dota uz atkaulošanu un atcīpslošanu. Pēc tam gaļu samala, sasmalcināja un sasālīja un uz 1-2 diennakti nolika atdzesēšanas kamerā. Tad farša sastādītāji taisīja desu masu, jo katrai desai bija sava receptūra. Tālāk desu masa nonāca pie šprices, t.i., speciālas mašīnas, kur ar spiedienu masu iepildīja apvalkā.  Pēc špricēšanas desa gāja uz kūpinātavu, kur tās tika tehnoloģiski apstrādātas - vārītas, kūpinātas un žāvētas. Tālāk desas tika nodotas uz noliktavu atdzesēšanai. Pēc 6-8 stundām sapakotas kastēs un nodotas realizācijai.

Desu ceha strādnieces Mudīte Paņušina, X, Leontīna Stepanova - foto no M.Pretices arhīva

Desu cehā strādāja: ilggadējs brigadieris - Alberts Osmanis; atkaulotāji - Staņislavs Puks, Alberts Jaunžeikars, Valentīna Zaharova, Terēza Laizāne, Velta Rivča, Nadežda Petrova; atdzīslotāji - Jevgēnija Laganovska, Anna Circene, Lidija Krūce; sālītāji - Tatjana Baikova, Magdalēna Igaune, Kārlis Bēters; izgriezēji - Dainis Macāns, Imants Sviklis, Terēza Laizāne, Jeļena Ozola, Lucija Puka; svērāji - Inese Supe, Ļuba Zaharenko, Velta Līduma; farša sastādītāji - Jānis Delpers, Juris Baranovs, Oļegs Konivāls, Makars Semjonovs; desu formētāji - Tamāra Ozoliņa, Ņina Puka, Gaida Logina; kulinārijā - Marija Kaliņina, Anastasija Mališeva, Anastasija Kukule; mašīnzālē - Jeļena Stepanova, Anna Kaliņina, Lucija Kulša, Vija Ceplīte, Ņina Bogdanova; žāvētāji - kūpinātāji - Donāts Laizāns, Amators Ākulis, Uldis Puks, Osvalds Otvars; pakotava (svērāji) - Tatjana Šadurska, Regīna Petrova, Viktorija Lielbārde; atslēdznieks - Jānis Garoza

Anna Arnicāne, desu ceha meistare
Kombinātā sāka strādāt 1968.gada maijā. Meistare desu cehā bija no 1970.gada līdz 1983.gadam un no 1989.gada līdz 1996.gadam, kad tika atbrīvota. Bija pēdējā desu ceha meistare. Ap 1996.gadu pārtrauca desu ražošanu

Ludmila Semeņuka, meistare putnu cehā
Kombinātā strādāja no 1962.gada līdz 1997.gadam. Par vecāko meistari putnu cehā - no 1967.gada līdz 1987.gadam, tad par grāmatvedi. Apbalvota ar Darba Sarkanā karoga ordeni.
Putnu cehā sākumā vairāk pieņēma pīles no Viļakas pīļu fermas. 1962.gadā bija pat 3 maiņas un maiņā nokāva 1-2 tūkstoši pīļu. Kad vairāk sāka ienākt sauszemes putni, bija jāuzlabo iekārtas, ienāca jauni konveijeri. Darba ražīgums izauga līdz 2 tūkstošiem putnu stundā. Daudz vistu piegādāja Gulbenes rajona "Spars"vistu ferma, Madonas rajona sovhoza "Barkava" (tītarus un broilerus), Alūksnes putnu ferma. Putnu cehs arī pirmais 90.gadu sākumā beidza pastāvēt.
Kad atveda putnus, tos uzreiz bieži aiz kājām sakāra uz līnijas (bija arī pirms kaušanas bāze ar atsevišķiem nodalījumiem), pārgrieza rīkli un kādu laiku ļāva notecēt asinij. Tad applaucēja līdz 80 grādiem karstā ūdenī. Spalvas noņēma pa konveijeru ar mašīnu. Tad ķidāja un izņēma iekšējos orgānus. Gāja uz šķirotavu, kur noteica kategoriju - standarta (I vai II) vai nestandarta. Tālāk pa kategorijām pakoja kastēs un sūtīja uz saldētavu atdzesēšanai vai sasaldēšanai. Daudz putnu sūtīja uz Rīgu, arī Leņingradu un Maskavu. Arī nestandarta vistas realizēja pārdošanai, tikai viņām bija cita cena. Ja vistām apstrādājot bija pārplēsta āda vai kas cits, tās sūtīja uz pusfabrikātiem.
Ūdensputnu apstrāde bija mazliet atšķirīga. Tos nevis applaucēja, bet izmantoja karstu tvaiku (līdz ar to bija sausākas spalvas). Tad tāpat laida pa konveijeru, kur atsevišķi applēsa spārnus, tālāk kājas utt. Kad lielākā daļa spalva bija noplēsta, pīles ielaida vispirms karstā vaska masā, pēc tam aukstā ūdenī. Tā bija vieglāk pabeigt tīrīšanu. Tālākais tāpat kā vistām. Vienīgi katru ūdensputnu (īpaši aknas) pārbaudīja vetārsts.
Putnu spalvas savāca, nospieda lieko ūdeni un kaltēja speciālās centrifugās. Tās visbiežāk sūtīja uz Līgatni, kur izmantoja spilvenu pildīšanai. Īpašā cieņā bija pīļu (zosu) spalvas un dūnas.
Putnu cehā strādāja ap 40 cilvēkiem - Līvija Lobanova, Renāte Groza, Janīna Usāne, Silvija Platā, Janīna Cibule, Ļubova Dubova, Lidija Vasiļjeva, Zinaīda Grigorjeva, Frīda Birzniece, Antoņina Šakina, Antoņina Večeslavova, Adele Kukurāne, Natālija Krilova (pie pusfabrikātiem), Valentīna Žagata, Proskofja Lihačova (pie pelmeņiem)
Sakarā ar to, ka ziemā putnu cehā darba bija mazāk, te ierīkoja pelmeņu cehu (bija vairākus gadus). Vēl te bija pusfabrikātu cehs, kur apstrādāja visu kombināta produkciju (arī cūkas un liellopus). Gatavoja vistu, cūku, lielopu ragū

Marija Pilāte, strādāja zarnu cehā
Gaļas kombinātā darbu uzsāka 1962.gada 1.septembrī putnu cehā. Drusku pastrādāja desu desā, bet tad nosūtīja uz zarnu cenu, kur nostrādāja līdz 1994.gada septembrim
Zarnu ceha meistari: Pāvels Fjodorovs, Aleksejs Dmitrijevs, Mārīte Vītola, Iraīda Dmitrijeva (ilgu laiku), Ārija Tihomirova un Anna Smirnova
No kautuves ar ratiņiem atveda zarnas. Cehā viņiem skaitījās cūku zarnu komplekts un liellopu zarnu komplekts. No cūku zarnu komplekta ņēma tievās zarnas, taisnās zarnas un daļu resno zarnu (pārējais tika sūtīts uz utilcehu). Ar speciāliem veltņiem no tievajām zarnām izspieda iekšas saturu, noņēma taukus. Tad zarnas izgrieza uz otru pusi un lika uz konveijera, lai nākamā mašina zarnas drusku tā kā pairdinātu, paberztu, lai vieglāk atdalītos viss liekais. Vēlreiz izspieda caur veltņiem un tad gāja caur šlīpējamo mašīnu, kad zarnai palika tikai kserozā kārta, bet noņēma gļotādu, zemgļotādu un muskuļoto kārtu. Tālāk zarnas kalibrēja pēc izmēriem, sasēja buntēs pa 12 metriem un sasālīja. Otrajā vai trešajā dienā tās lika mucās un veda uz noliktavu. Sālījumā zarnas varēja stāvēt kādu gadu.
No liellopu zarnu komplekta ņēma visu - tievās zarnas, taisnās zarnas, aklo zarnu un tūpļa zarnas. Tievās zarnas izmantoja desām. Taisnās zarnas izmantoja gareno (tādas paresnu) desu ražošanā, aklo zarnu - resno desu un tūpļa zarnas - vārīto desu ražošanā. Arī šo zarnu apstrādes process bija līdzīgs tievo zarnu apstrādes procesam, vienīgi liellopu zarnām palika trīs kārtas.
Tīrīja arī aitu tievās zarnas - tās izmantoja cīsiņu ražošanā. Aitu zarnas izmantoja arī medicīnā - taisīja medicīniskos diegus aizšūšanai.
Cehā bija 12 - 14 strādnieki: Marija Pilāte, Ņina Mičule, Ņina Stabliniece, Ingrīda Circene, Anna Medne, Olga Pilāte, Ludmila Buša, Maruta Logina, Ināra Kravale, apkopēja Proskofja Pleša, atslēdznieki Jānis Dāvids, Valērijs

Ārija Tihomirova, utilceha meistare

Gaļas kombinātā sāka strādāt 1963.gadā (līdz 1965.gada) pa vasarām. Pirmā vieta, kur strādāja, bija kautuve, kur viņa vadāja taukus uz tauku cehu. Vēlāk pēc tehnikuma - no 1966.gada februāra strādāja putnu cehā uz pelmeņu līnijas. Tad nedaudz saldētavā. Slobodins pārveda par meistari uz sanitāro kautuvi, kur kāva slimos lopus. Kādu laiku bija tehnoloģe gaļas korpusā. No 1974.gada līdz 1979.gadam - meistare ādu cehā, bet no 1979.gada līdz 1985.gadam - meistare utilcehā. Pēc tam aizgāja no kombināta prom. Kādu laiku (1970.gads) viņa bija Gulbenes rajona pārstāve Gaļas kombinātā - tādi pārstāvji bija katram rajonam, kurš skatījās, lai kombināts neapmānītu saimniecības (pareizi apzīmogotu, nosvērtu utt.)

Zarnu ceha kolektīvs 70.gadu sākumā (halātos Ārija Tihomirova un Iraīda Dmitrijeva) - foto no Ā.Tihomirovas arhīva

Pirmais meistars utilcehā bija Gavrils Kočerovs, tad Ārija Tihomirova un no 1985.gada - Anna Smirnova. Cehā bija ap 12 darbiniekiem - Antons Kokorevičs, Jānis Pilāts, Ivans Naumkins, Fjodors Kļarovskis, Aleksandrs Salmanis, Nikolajs Naklonovs, Pilāts Pēteris, Valentīns Kokorevičs, atslēdznieki Vladimirs Martinovs, Jānis Melbergs.
Tehniskās pārstrādes cehā jeb utilcehā nāca atkritumi no visiem cehiem - no kautuves, putnu un desu ceha. Asinis tika pārstrādātas asins miltos (tvaicēja augstspiediena katlos). No gaļas atlikumiem un kauliem taisīja gaļas kaulu miltus. Tos bēra maisos un sūtīja uz kombikorna rūpnīcu. Tauki, kas radās no gaļas miltu pārstrādes, tika savākti uz ziepju rūpnīcu. Kuņģa saturu, savukārt, veda uz Viksnas padomju saimniecību un izbaroja cūkām.
Ādas cehā attaukoja un sasālīja. Tad tās šķiroja un sālītas sūtīja uz Rīgu. Sākumā sālīja tikai sausā veidā, vēlāk arī šķidrumā. Ādas lika "barabanos" un šķidrumā tās grieza. No rīta šķidrumu lēja nost un uzbēra vēl sauso sāli.

Ādas ceha strādnieks Aleksandrs Timofejevs - foto no M.Pretices arhīva

Sākumā pretī kombinātam bija tā saucamās barakas. Vēlāk tās nojauca, jo kombināts sāka celt strādniekiem daudzdzīvokļu mājas.Kombinātā daudz bija strādnieku no Baltkrievijas. Atceras, ka no kombināta braukuši ekskursijā uz dienvidiem ar valējām kravas mašīnām (lietus laikā uzvilka virsū brezentu). Rīkoja komjauniešu kāzas, kad reizē precējās vairāki pāri.
Samaksa kombinātā bija pēc kategorijām un kvalifikācijas. Visaugstākā bija 6.kategorija. Kvalifikāciju piešķīra turpat kombinātā (cilvēks vispirms apguva savu darbu, tad kārtoja tādu kā eksāmenu).
Attīrīšanas iekārtas tika uzceltas vēlāk. Sākumā tīrīja ar akām. Sāka celt arī jaunu utilcehu, tikai, diemžēl, tas netika palaists.
Raksta ID: 1297
Atjaunināts: 07 februāris, 2019
Atjauninājumu skaits:: 1
Skatījumi:: 185
Ievietots:: 06 februāris, 2019 by Ināra B.
Atjaunināts:: 07 februāris, 2019 by Ināra B.

Citi raksti šajā sadaļā
b Brīvības iela 43
b Brīvības iela 46A
b Brīvības iela 46B
b Brīvības iela 48
b Brīvības iela 49
b Brīvības iela 50
b Brīvības iela 50B
b Brīvības iela 55
b Brīvības iela 57
b Brīvības iela 60
b Brīvības iela 61
b Brīvības iela 62
b Brīvības iela 62A
b Brīvības iela 63
b Brīvības iela 65
b Brīvības iela 67
b Brīvības iela 7
b Brīvības iela 72