Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāze
 
Meklēt:     Detalizēta meklēšana
Pārlūkot kategorijas:
Ziņa autoriem

Informācijai!

Viens no bibliotēkas pamatuzdevumiem ir krāt, sistematizēt un saglabāt informāciju par lokālo kultūrvidi, vēsturi, cilvēkiem un piedāvāt to lietotājiem pieņemamā veidā. Tāpēc 2007.gadā sākām veidot "Balvu rajona kultūrvēstures datu bāzi". Patreiz datu bāzē ievietotas vairāk kā 1100 vienības, bet ir doma to turpināt.
Tāpēc aicinām visus interesentus rakstīt un ieteikt vai sūtīt jau gatavu informāciju par potenciālajiem kultūrvēstures objektiem, kolektīviem un personībām, papildināt, labot un precizēt esošo informāciju, sūtīt interesantas fotogrāfijas.

Materiāla pārpublicēšanas gadījumā obligāta atsauce uz kultūrvēstures datu bāzi.

 

Kapucīnu klosteris Viļakā

Skatīts: 3587
Ievietots: 12 Dec, 2007
Ināra B.
Atjaunots: 09 May, 2013
Ināra B.

Pirmie kapucīni Latvijā ieradās 1929.gadā. Kapucīni bija katoļu mūku ordenis ar ļoti stingriem statūtiem. Ordeņa brāļi ģērbās garā, rupjā habitā, sandelēs, kuras parasti uzvilktas basās kājās. Viņi vēlējās veidot sevī un citos Dieva valstību, sekojot sava dibinātāja Sv. Franciska piemēram – nabadzībā, evaņģēliskās dzīves vienkāršībā un sludinot evaņģēliju.
1935.gadā Viļakas dekāns Alfons Vaivods, kurš bija viens no galvenajiem Viļakas ģimnāzijas celtniecības iniciatoriem, kurš ap sevi pulcināja jaunatni un pat organizēja teātri un kultūras pasākumus, uzaicināja uz Viļaku tēvu Tomu –Tomasu Gumpenbergu.  Tā kā kapucīnu klosteri jau bija Skaistkalnē un Rīgā pie Sv. Alberta baznīcas, klosteri vajadzēja arī Latgalē. Tēvs Toms, esot Viļakā, ar prieku pieņēma domu par klostera celtniecības nepieciešamību tieši šeit.

Franciskāņu – kapucīnu vīriešu klosteris Viļakā dibināts 1936.gada 8.septembrī. Sākumā mūki esot dzīvojuši un kalpojuši nelielā koka ēkā, kuras dēļu piebūvē ierīkoja lūgšanu kapelu. Jauno klosteri uzcēla nojauktās vecās koka baznīcas vietā, kur vēl bija saglabājies mūra žogs un lielie koki. Klosteri cēla četrus gadus, un to iesvētīja 1940.gadā pāvesta sūtnis Antonijs Arata. Toreiz klosterī bija trīs mūki, kuri darīja lielu darbu, labprāt apmeklējot zemnieku sētas. Mūki gāja tautā, nevis ieslēdzās savās cellēs. Tieši izglītošanas darbs bija mūku praktiskā iekļaušanās Viļakas sabiedriskajā dzīvē. Kā stāsta, agrāk ļaudis no rīta esot gājuši uz klostera kapelu, kur klausījušies, kā mūki augšā dziedot himnas. Klosteris toreiz nav bijis pilnībā apdzīvots, tādēļ klostera ēkas trešais stāvs bija iznomāts ģimnāzijai. Tad nu mūki mācījuši ģimnāzistes skaisti dziedāt.
Klosteri slēdza 1944.gadā. Pēc tam klostera ēkā bija gan milicija, gan poliklīnika, gan trikotāžas kombināts, kapelā – kinoteātris. Kādu laiku te bija ierīkota arī pilsētas bibliotēka.

Līdz 1942.gadam klosterī dzīvoja latviešu tautības kapucīnu tēvs Filips (Nikodems Turks). 1942.gada 8.janvārī miris un apbedīts 13.janvārī klostera dārzā. Pārējie vācu tautības kapucīni jau 1940.gadā izbrauca uz Vāciju, bet tēvu Tomasu, kurš palika Viļakā komunisti arestēja 1946.gadā. 1995.gada vasarā pie klostera tika atrasta tēva Filipa kapavieta, kas padomju varas gados bija nolīdzināta, un jau oktobrī tur uzstādīja kapu plāksni.

1996.gada vasarā sākās klostera atjaunošanas darbi. Cerēja, ka klosteris kā garīga iestāde savu darbu atsāks jau 1997.gadā. Diemžēl tā nenotika.
Klostera ēkas jeb kā tagad sauc Kultūras un radošo industriju ēkas atklāšanas svētki pēc 1.kārtas rekonstrukcijas notika 2013.gada 1.maijā.

Avotu saraksts novadpētniecības datu bāzē


Klostera ēka 2009.gadā (I.Bobrovas foto) un 2013.gadā ( V.Zeltkalnes foto)




RSS