Apšinieks Pēters

Katoļu garīdznieks un rakstnieks
Dzimis 1887. gada 29. jūnijā Domopoles (tagad Gaigalavas) pagastā Apšinīkos zemnieku ģimenē. Mācījies Domopoles pagasta skolā, Rēzeknes pilsētas skolā, kuru pabeidzis 1907. gadā. Mācības turpinājis Pleskavas Aptiekaru skolā un Pēterburgas 5. Valsts ģimnāzijā. No 1911.-1915. gadam studējis Pēterburgas Garīgajā seminārā un 1915. gadā iesvētīts par priesteri. Pirmā draudze, kurā uzsācis kalpošanu - Preiļu draudze, bet drīz tika aicināts atpakaļ uz Pēterburgu, kur sākās plašs latgaliešu organizēšanās darbs. Viņam uzticēja vikāra un katoļu bēgļu kapelāna pienākumus. Apšinieks bija redaktors un līdzstrādnieks latgaļu preses izdevumos, aktīvi piedalījās Latgales latviešu biedrībās un organizācijās, rokrakstā izdeva žurnālu "Strautiņš".
Vēsturiskajā 1917. gada Latgales kongresā viņš uzstājās un atbalstīja ideju par Latgales apvienošanos ar citiem Latvijas novadiem un vienotas Latvijas valsts izveidošanu.
1918.-1920. gadā kalpoja Bērzgales, Sarkaņu un Rogovkas (Nautrēnu) draudzēs. Latvijas brīvvalsts laikā no 1920. -1925. gadam bija Viļakas draudzes prāvests un dekāns, aktīvi nodevās arī rakstniecībai. Par saviem līdzekļiem izdeva mēnešrakstu „Kristus Karogs” un pats bija tā redaktors, atjaunoja kara laikā izpostīto Viļakas baznīcu, izveidoja Šķilbēnu draudzi un uzcēla baznīcu.
1925. gada pavasarī prāvestu Apšinieku pārcēla uz Pušas draudzi, kur sākās rosīgs kultūras un saimnieciskais darbs: nodibināta Latvijas katoļu jaunatnes biedrības Pušas nodaļa, atjaunotas draudzes ēkas, uzcelts tautas nams.
1930. gadā priesteris atgriezās savā pirmajā kalpošanas vietā - Preiļu draudzē. Tur viņš atjaunoja mūra baznīcu, saveda kārtībā citas ēkas. Preiļos sarakstītas vairākas Pētera Apšinieka gan garīga, gan laicīga satura grāmatas.
No Preiļiem 1936. gadā Apšinieku pārcēla uz Līksnas draudzi, bet tur pabija tikai vienu gadu un atkal viņu gaidīja jauna darbošanās vieta – Baltinavas draudze, kura bija pēdējā priestera mūžā. Baltinavā viņš turpināja savu aktīvo darbību gan kā garīdznieks, gan kā sabiedriskais darbinieks. Viņš vadīja vairākas vietējās biedrības, darbojās skolās, organizēja kultūras darbu.
1940. gada 9. jūnijā Pēteris Apšinieks Baltinavā svinēja savas priesterības 25 gadu jubileju, arī literārās darbības 30 gadus.
Ienākot boļševikiem, prāvestu Apšinieku apmeloja, terorizēja un 1941. gada 11. jūnijā apcietināja, apsūdzēja par „aģitāciju pret komunistisko kustību, negatīvu attieksmi pret pionieru un komjauniešu organizācijām” un izsūtīja uz Sibīriju.
Miris 1942. gada 10. februārī Sverdlovskas apgabala Severlagā, Krievijā. Kapa vieta nav zināma.
Reabilitēts 1991. gada 14. novembrī. 1995.gadā Baltinavas baznīcā P.Apšinieka piemiņai uzlikta Piemiņas plāksne.
Pirmās publikācijas 1910. gadā laikrakstā "Drywa". Vēlākos gados "Drywā" publicēti arī stāsti "Piļsātā", "Borgō sīva", "Meitiņ, kur tovs prōts !", "Pi pogosta tīsas" kā arī kritiski apcerējumi un dzejoļi. Pētera Apšinieka darbi pārpublicēti arī trimdas latgaliešu izdevumā „Dzeive” u.c.
20. gs. 30. gados sarakstījis, tulkojis vai lokalizējis virkni garīga satura darbu, rakstījis stāstus, lugas, satīras par politiķiem un ierāvējiem.
Grāmatas:
Kunga Jēzus Vyssvātokas sirds mēness (1930)
Māja mēness Jumprovai Marijai par gūdu (1931)
Apdūmošonos par Jezus mūku (1934)
Apologetika (1934)
Katoļu ticeibas pamatu aizstovēšona ar atbiļdem uz pōrmatumim (1934)
Katoļu bazneicas vēsture (1935)
Zīmassvātku dzīsmes (1924) , kurā iekļautas 250 garīga satura dziesmas ar notīm.
Goreigas dzīsmes lītošonai bazneicā un sātā (1936)
Draudzeiba ar smutu (1932)
Drāmas – Pazudušais dāls un Marija Madaļa (1937)
Garstāsts - Dzeives viļņūs (1933) u.c.
Pseidonīmi: Apse, Džams, Strucis
/pēc pr. A. Budžes un Balvu centrālās bibliotēkas novadpētniecības materiāliem/

Avotu saraksts Novadpētniecības datu bāzē

---

Foto no Balvu CB arhīva