Medņevas pagasta tautas muzikantu dzīvesstāstu dokumentēšana

Projektu laikā no 2010.gada decembra līdz 2011.gada maijam ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu realizēja Ināra Sokirka. Projekta laikā tika sagatavots materiāls par Medņevas tautas muzikantu darbības vēsturi, savākti un dokumentēti 40 Medņevas tautas muzikantu, kā arī tradicionālās kultūras mantojuma nesēju dzīvesstāsti, radošās darbības pieredze un fotodokumenti.

 

Medņevas muzikanti

 

 

Ināra Sokirka

 

Medņevas pagasta tautas muzikantu dzīvesstāstu dokumentēšana


 

Projektu atbalsta

VALSTS KULTŪRKAPITĀLA FONDS

 



Ziemeļlatgales pierobežā,Medņevas pusē agrāk par visturīgāko vīru tika uzskatīts tas, kuram mājās bijusi bise, velosipēds un ermoņikas (garmoška). Nopirkt garmošku ne katram atļāva rocība, bet spēlēšanas prasmi medņeviešiem Laima bija ielikusi šūpulī gandrīz katram.

 

 

Muzikanta Jāņa Logina garmoškas (Viduču ciems)

 

Medņevas pagasts sastāv no 27 ciemiem: Kangari, Kozlova, Dagunova, Rogovski, Olutova, Laški, Torkova, Slotukalns, Aizpurve, Loduma, Zaiceva, Aizgalīne, Viduči, Semenova, Bahmatova, Medņeva, Bordova, Viksnīne, Skandīne, Rači, Janapole, Čudarīne, Bronti, Tereškova, Ilziņi, Kļučnieki, Lozdova.

Šobrīd mēs varam apceļot visus šos 27 ciemus, apzināt visus vēl spēlējošos muzikantus, savākt atmiņas un fotomateriālus arī par tiem, kuri savus skaistākos meldiņus jau nospēlējuši un aizgājuši aizsaulē.

Šī informācija ritinās visa 20. gadsimta garumā un iestiepjas 21. gadsimta pirmajā gadu desmitā. Tā ir joprojām dzīva, joprojām turpinās arī šodien, kad par galveno saziņas līdzekli ir kļuvis mobilais telefons, galveno izklaides avotu  Internets un debesis virs Latvijas patrulē NATO gaisa spēku lidmašīnas.

 

Jāsaka paldies Dievam, ka vēl daudzi interesanti atmiņu stāsti par Medņevas muzikantiem un senākām muzikālajām tradīcijām ir saglabājušies medņeviešu atmiņā.

Etnogrāfiskā ansambļa sievas (70-80 gadi) stāsta, cik jautras zaļumballes viņu jaunības laikos notikušas Semanu šķūnī, pie Plīšukolna Ladzika rijas piedarbā.

Muzikanti bijuši Joņuka Viktors, Aloizs Babāns (Klemu), Rubuļovskīs Jānis.

 

Medņevas muzikanti 50-ajos gados

 

Balles laikā dažreiz muzikanti nomainījuši citas citu. Viņiem jau nebijis viegli. Visi danco, bet muzikantam tik jāspēlē un ne iepatikušos meiteni izdancināt, ne kā. Tad lūguši meitenes draudzeni, lai pasaka tai iecerētajai, lai pagaida šo pēc balles, ka grib pastaigāt un pavadīt mājās.

 

Medņevas pašdarbības kolektīvs

 

Jauki laiki bijuši!

Kopusvātkūs vīn cīk cilvaku saguoja! Puišu bija izviele. Fadejs atīt iz balli bosuom kuojuom. A ka pīsit, pīsit! Plūšk vīn bosuos kuojas iz poda.

Tādīn ballēs timss! A agruok lampas dega, vusu vareja redzēt.

A ka vusas meitas, ka saīt vokarā iz balli ai boltejuo čībinuom. A vusuom iksuos boltuos zečītes! Nanūzaviertīs!

Vidučūs bij skeistī puiši. Liluos ģimenes. Avui! ka gubojam iz ballēm! Štoļnī, skeistī!

Sarunojam ballē ai 4 puišīm, ka provess iz dvoru. I nu vusu nūbāgam!

Toties Bordovas ciems ir bijis laikam visdziedošākais visā pagastā. Visa apkārtne klausījusies kā dziedādami sestdienās uz zaļumballi dodas Bordovas puiši un meitas. Buordovski saīt! Puišiem bijis labais tonis: dziedot, sacelt balsi tā, lai telpā nodziest petrolejas lampa. Tad viss kārtībā! Ir bijis riktīgs dziedājums. Reiz šitā sacēluši balsi un&, tavu trakumu! Nodziest ne tikai lampa, bet sabrūk arī vecās plīts mūrītis.

Ciema muzikante Berta ar garmošku

 

2006. gada pavasarī  Ermoņiku skaņas 1 vietējā Medņevas tautas namā. Sadziedāšana kopā ar vietējiem un citu ciemu muzikantiem. Jauniešu deju kolektīvs samācījies veselas 11 vecās balles dejas. Gandrīz vai savs Danču klubs! Ansambļa sievas ir par konsultantēm un ne reizi iziet plača vidū, lai parādītu kā īsti to danci grieza viņu jaunībā. Skan arī viņu jaunības dienu dziesmas. Viena no sievām nostalģiski nopūšas: Kap jūs zinovušs, kōdas šmukōs agrōk bij dzīsmes! Kō muzikanti spieļova! A kodi agrok bij šmukī puiši!...

Emma Dortāne no Bordovas ciema (1912.-2009.) kādreiz stāstīja, ka, ienākot vīra Daniela Dortāna ģimenē, viņa ienākusi arī muzikantu ģimenē. Visi vīra brāļi pratuši spēlēt kādu mūzikas instrumentu: vijoli, kokli, cītaru; pratuši tos arī paši izgatavot. Vispār bijuši meistari ar zelta rokām un galvām. Emma atcerējās, ka visi brāļi gājuši spēlēt dažādos pasākumos, kāzās.

Klausoties Irēnas Putnānes (Bordovas ciems, dz.1935.g.) atmiņas, viņas jaunības laiki liekas tik romantiski: zaļas bērzu meijas tīri izslaucītā smaržīgā siena šķūnī, kur rīkotas zaļumballes, baltās tenisa čībiņas meitām kājās (vēl balinātas ar krītu), dažreiz pat jāņtārpiņi sasprausti matu cirtās, cītari, kokles, vijoles, garmoškas un&danči līdz rītam. Reiz Irēna pārnākusi no kādas balles jau krietnā gaismiņā un skatās: ak, Dievs, mātes nav mājās! Māte jau aizgājusi govi slaukt.

Aniceta Babāne no Viduču ciema ( 19252007) savulaik dalījās atmiņās: Jaunībā ļoti svarīgas bija talkas: kartupeļu rakšanas, linu plūkšanas un mēslu talkas. Bērnībā braucu poveznīkūs, tā sauca braucējus, kas ar zirgu ratos ved mēslus uz tīrumu. Vēlāk gājām mēslu ārdītājās.

Tie gan bija jauki laiki. Pa dienu nostrādājušies, pēc darba kāds atnesa garmošku un tad sākās jautrība līdz rītam. Vecākais brālis spēlēja garmošku, tādēļ viņu aicināja visur. Pat atpūtas brīžos uz tīruma skanēja dziesmas un garmoškas. Tolku dzirdēja tālu! Es biju tā sācēja tolkas dziesmām.

 

Pēc talkas

 

Valentīna Babāne (dz.1928. g.) stāsta: Sākās kolhozu laiki. 1954. gadā pabeidzu Rankas lauksaimniecības viengadīgo skolu un varēju strādāt tepat kolhozā par fermas pārzini, kur arī 1955. gadā sapazinos ar savu nākamo vīru  kolhoza lauku brigādes skaistāko brigadieri Marjanu. Mans vīrs arī bija muzikants. Tā mēs savu dzīvi esam nospēlējuši un nodziedājuši 50 gadu garumā.

Ņina Pužule ( Semenovas ciems, 1934.g.) atceras zaļumballes Kļučnieku ciemā. Stāvējusi nolikta garmoška un spēlējuši vairāki muzikanti. Kurš prot, tas ņem un spēlē.

Lielas balles bijušas Bordovas ciemā Geiļu šķūnī, Bahmatovā pie Sisiņa. Uz ballēm Raču ciemā pie skolotāja Bondara 50-ajos gados viena draugu kompānija švītīgi gājusi krievu armijas formas tērpos. Citiem tas gan neesot paticis. Kas te tādi par armijniekiem?! Caur tiem arī bieži izcēlušies kautiņi. Viens no viņiem bijis īpaši karstasinīgs. Viņa klātbūtnē tracis ballē vienmēr nodrošināts. Reiz arī, sākotnēji parasts kautiņš, nonācis līdz traģēdijai. Kādā Tereškovas ballē lietā likts nazis. Vienam puisim tā balle kļuvusi par pēdējo.

Bet citādi danči griezti, ka grīda put! Čībiņas baltas, ar krītu vai zobu pulveri balinātas. Štapeļa kleita. I labi! A tādīn nazin kuo sazavilktīs! Ka agruok ai ituoduom kleituom iz balli nūītu, to tuo tiktu nu muotes!...

Ar savu nākamo vīru Vitāliju, Ņina arī iepazinusies zaļumballē. Četri draugi braukājuši uz Medņevas ballēm ar velosipēdiem. Vitālijs arī bijis muzikants. Spēlējis kopš pusaudža gadiem.

Jā, vēl tām meitām, kuras atteikušas puisim danci, bēruši sīknaudu klēpī. Sak, maksa par sēdēšanu&

Visskaistākie un vissvarīgākie godi, protams, bijuši kāzas. Sestdien vakarā tiek posta brūte: tīkls (plīvurs) un kleita izrotāti ar mirtēm, sakārtots pūrs. Sanākušas visas podruškas (līgavas draudzenes). Un protams, ka klāt arī muzikants. Spēlējuši visu, kas vien zināms. Te nu bijusi gan dziedāšana, gan raudāšana, tomēr brūtei pēdējais vakars vecāku mājās.

 

 

Agatas Duļbinskas un Benedikta Logina kāzas 1930. gadā Viduču ciemā

 

Svētdien rītā braukuši laulāties. Vispirms brūtes un brūtgāna mājās notikusi dzirošana (dāvināšana, tikusi dāvāta tā sauktā osaru nouda). Brūte no mājas izbraukusi vēl bez baltās kleitas un plīvura, parastās drēbēs. Vadot no mājas dziedājuši Atej, Svāts gors.

 

 

 

Kāzas Medņevas pagastā

 

Brūtgāns ar savas puses radiem un draugiem gaidījis pie baznīcas. Parasti abu pušu ciemiņi sabraukuši kādā mājā pie baznīcas, kur iepriekš sarunāts un tur arī saģērbušies un saposušies. Ģērbistabā jau atkal spēlējuši ermoņikas, lai rastos riktīgs kāzu noskaņojums. Brūtei galvā divi vainagi: viens maziņš, savīts no viena mirtes zara (nevainības vainags) un sprausts uz pakauša, otrs īstais miršu vainags, pie kura stiprināts plīvurs.

 

 

50-ajos gados reizēm tā braukuši uz kāzām

 

Bruolenīki (līgavaiņa draugi) un podruškas sastājušies pa pāriem, visi ciemiņi arī, un visi skaisti garā gājienā gājuši pāri baznīcas kalnam. Podruškas centušās viena par otru ātrāk piespraust sev tīkamajam puisim miršu zariņu, bruolenīki par to pirkuši meitām konfektes. Ja piespraudusi tīkamā meita, tad dabūjusi dārgākās, ja ne tik patīkama  vispār bez papīrīšiem. Protams, ka gājiena laikā netrūcis skatītāju. Abās ceļa pusēs stāvējis tautas, ka biezs. Un nu tik sprieduši un vērtējuši, kāds tas brūtes pāris un kādi tie radi. Gājuši kā caur ierindu.

 

 

Kāzas Semenovas ciemā

 

Pēc laulāšanās, ejot ārā no baznīcas, ērģelnieks spēlējis jaunajiem maršu. Muzikants ar ermoņikām jau nepacietīgi gaidījis aiz baznīcas vārtiem. Nu beidzot! Var raut vaļā! Rāvuši arī. Braukuši ar izpušķotiem zirgu pajūgiem (droškām): tautiskās segas, zvani, ziedu un zaļumu vītnes. Muzikanti grīž vusu celi (spēlējuši no sirds visu ceļu).

Gados vecākas sievas no saviem jaunības laikiem īpaši min muzikantu Epīti (Jezupu), kurš ar rokām spēlējis ermoņikas, ar kāju piesitis bungas un vēl pūtis pīpīti-stabuli. Esot bijis nenoklausīties.

Dikti skaisti spēlējis arī Plīšukolna Ladziks (Vladislavs). Bet cits muzikants - Pužula Jānis godos vienmēr švītīgi gājis cepurē ar nagu, kurai piesprausta puķe. Kāds cits ašs jokupēteris Fēlikss Dukovskis uzrāpies uz jumta pie skursteņa un tā spēlēdams sagaidījis kāziniekus.

Gana jau arī bijis visādu piedzīvojumu pa ceļam no baznīcas. Precējusies viena brūte no Vidučiem. Sapirkusi bērnu cimdus, sadāvinājusi muzikantiem. Kāzās, kad brūtei noceļ vainagu, tiek dāvināti pirkstaiņi. Sevišķi tam, kurš pirmais uzlūdz dancot un muzikantiem. Muzikanti savelk bērnu cimdiņus rokā, bet nu vairs nevar paspēlēt!...

Kāziniekus mājās vispirms sagaidījuši ar baznīcas dziesmu Atej, Svāts gors.

Pēc tam jaunais pāris un pārējie kāzinieki vienmēr sagaidīti ar maršu. Etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Natālija Smuška ar smaidu atceras savu kāzu muzikantu Aloizu, kurš spēlējis viņai kāzās, pats būdams 15 gadus jauns. Un ar cik skaistu maršu sagaidījis no baznīcas!

Pa to laiku stuomaču pilna istaba. Istabā  cita dziesma. Parasti to labi uzsākusi dziedāt Jezupate Babāne:

 

Klusu stāv (i) ustabiņa

Voi kolpam(i) gūdu cieļa;

Tāva dālam (meitai) gūdu cieļa,

Lai trijc vusa ustabiņa.

 

 

Jezupate Babāne  centrā ar baltu lakatu

 

Pirms iešanas pie galda jaunā sieva cienā visus ar konfektēm, kas arī tiek pieprasītas ar īpašu dziesmu:

Jounīte, jounīte,

Louluotūs kampatu!

Ka mani loulova,

Es tev devu.

 

Beidzot visi iet pie galda. Protams, muzikants atkal spēlē galda maršu. Pie galda dziedājuši Ougstu laimi, prīku nu sirds vielejam.

Kad kādu laiku ēduši un dzēruši, tad stuomači pesteja valē, sākusies lielā apdziedāšana.

Ja runājam par apdziedāšanas tradīcijām Medņevas pusē, jāmin kāda īpatnība. Ka apdziedāšana notikusi vienmēr un pamatīgi, to jau zinājām, taču etnogrāfiskā ansambļa sievas izstāstīja, ka šeit tā bijusi pat īpaši neganta. Vecās sievas nākušas uz kāzu māju un burtiski aprējušas visus ko tik var. Visvairāk ticis līgavai. Kad vairs nebijis ko dziedāt, ņēmušas un nolikušas ar vārdiem: Tu tāda un šāda, ar to gāji, ar šito gulēji!... Kādai līgavai viena sieva ar īpaši asu mēli nodziedājusi, ka tai skuju vainugs galviņā. Tad gan cēlušies brūtes radi, jauni puiši, un burtiski iznesuši neganto sievu no istabas ārā.

Bijis viens brašs dziedātājs no vīriem, kas devis sievām pretī:


Narejīt(i), vacuos kūces,

Navā ouzas brucinuotas;

Rijtu ouzas brucinuos,

Tureiz juvsus pabaruos&

 

Kad nu paēduši, padzēruši un apdziedāšanu pārcietuši, laiks iet no galda. Nu atkal ermoņiku meistaram teikšana. No galda ejamā marša pavadībā visi gājuši ap galdu kājas piesizdami. Apgājuši reizi ap galdiem, vēl reizi piesēduši un tikai tad gājuši nost.

Tad nu gājuši vaļā danči un dziedāšana, cik ilgi var izturēt. Jaunie gan mēģinājuši tikt pie gulēšanas ātrāk, kā nekā nākamajā dienā viss jāsāk no gala.

Otrā dienā, pirmdien, paēduši brokastis un devušies uz brūtgāna māju svinēt tālāk. Brūtei vainags nocelts tikai pirmdienas vakarā, brūtgāna mājā saulrietā. Meitas dziedājušas vainuga dzīsmes. Te  bez muzikanta. Tas gaidījis brīdi, kad brūtei noceļ vainagu un uzsien lakatu. Tad rāvis vaļā apsveikuma maršu, pēc tam  valsi jaunajam pārim. Jauno sievu aicinājis dejot jaunā vīra brālis, vai, ja tāda nav bijis, tuvs radinieks. Par izdancināšanu jaunā sieva dāvājusi cimdu pāri. Un atkal dziesmas un danči vai līdz rītam.

Trešā dienā - pēdējā dzirošana (dāvināšana), kad jaunajam pārim dāvina ne tikai naudu, bet arī dāvanas: cimdus, zeķes, segas, palagus, kreklus utt. Kāšnīki (brūtes radi) vadīti uz mājām. Tie tad uz atvadām zaguši visu, ko varējuši un darījuši dažādus nedarbus. Gadījies, ka jau iepriekšējā naktī aizbāzuši skursteni, lai nevar plīti iekurt. Svēta lieta bijusi nozagt skābo kāpostu podu, ko pasnieguši pie pēdējā galda par zīmi, ka jau laiks uz mājām. Naktī zaguši pretējo pušu drēbes, tad rītā gājusi vaļā jautra tirgošanās. Vienās kāzās nozagto paunu ar drēbēm pat uz jumta uzcēluši un no turienes pieprasījuši izpirkuma maksu.

Protams, neizticis arī bez līgavas zagšanas, bet tā Medņevas pusē vērtēta ne visai pozitīvi. Caur to gadījušās visādas nepatikšanas un pārpratumi, arī jauno starpā. Tāpēc līgavu īpaši sargājuši.

Gadījies, ka kāzas dzēruši arī 4 dienas. Muzikantam jau tulznas rokās sametušās, bet neko darīt  marka jātur.

Ja spēlējuši svešiem, ņēmuši arī maksu. Un protams, tradicionālais cimdu pāris, kuru brūte dāvinājusi muzikantam par marša spēlēšanu.

Kur tad vēl visas iespējamās talkas, jubilejas, kaimiņu sanākšanas! Latgales pusē tik populārās karaballes, kuras arī svinētas pa 3-4 dienas, kamēr saimniekam beidzies alus.

Vai arī vienkārša ģimenes muzikantu saspēlēšanās klusā vasaras vakarā pēc garajiem dienas darbiem. Lai skan viss ciems!

 

 

*********************************

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


 

 

Medņevas pagasta centrs no putna lidojuma
Vasaras vakarā pa Medņevas pagasta centru riņķo velosipēdi, zilu dūmu palaiž motocikla izplūdes gāzu caurule, bērni dzenā futbola bumbu pa stadionu, tepat pāri ceļam tuvējā pļaviņā domīgu mū-ū-ū novelk brūnaļa, par zīmi, ka būtu jau laiks uz māju pusi. Un tad pa daudzdzīvokļu mājas logu izbirst dzidras, nez no kurienes izvilinātas skaņas. Mans kaimiņš Leonards Locāns spēlē garmošku. Spēlē tā, ka sagribas atmest ar roku darbiem un saukt visos vaļējos, vakara vēsumu tverošajos logos: Nāciet ārā! Ejam polku lekt!

Viduču pamatskolas 100-ajā dzimšanas dienā viņas bijušais skolēns Jāzeps Zaremba spēlēja popūriju. Visiem tāliem un tuviem ciemiņiem mutes palika vaļā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kādu talantu Dievs iedevis šim gados vēl pavisam jaunajam muzikantam!

Var stundām ilgi skatīties ar kādu vieglumu Alfrēda Circeņa rokas izvilina no garmoškas krāšņas, daudzbalsīgas melodijas. Viņa pirksti par mūziku zina visu, uztver jebkuru, nupat garāmejot nodungotu melodiju, uz vietas izveido tai apdari un te tā jau skan!

Kad jaunais muzikants Dainis Babāns pirms diviem gadiem piezvanīja uz Tulas ermoņiku fabriku Krievijā un teica, ka brauks pie viņiem pirkt garmošku, meistari klausules otrā galā palika mēmi&

Tā varētu turpināt vēl ilgi. Ar apbrīnu, sajūsmu, baltu skaudību un milzīgu cieņu pret šiem vienkāršajiem, bet neparasti talantīgajiem lauku muzikantiem. Izrādās, ka viņi mums vēl joprojām ir gandrīz katrā mājā.

 

 

Garmoškas gatavas pasākumam Ermoņiku skaņās

 

Šis neparastais, skanīgais instruments, kurš sākotnēji ieceļoja Latvijā no Vācijas, vēlāk nāca no Krievijas, ātri iekaroja savu vietu visdažādākajos saviesīgajos pasākumos. Galvenokārt laukos: zaļumballēs, talkās, jubilejās, karaballēs, kāzās.

Ja Latvijā ermoņikas 20-ā gadsimta vidū nebija diez ko populāras, tad Latgalē tās ir skanējušas vienmēr un Medņevā jau nu pavisam noteikti.

Laikam tāpēc 2006. gada 29. aprīlī Medņevā tiek sarīkota liela muzikantu tikšanās, kura iegūst nosaukumu Ermoņiku skaņās un kura 2011. gada 30. aprīlī izskanēja jau sesto reizi.

Te sanāk kopā visi Medņevas un tuvāko pagastu muzikanti, kuri mīl un prot spēlēt garmošku. Pēdējos gados parādās arī citi mūzikas instrumenti. Ciemiņu kļūst arvien vairāk un tie brauc no arvien lielākas tālienes.

 

 

Ermoņiku skaņās 5 2010. gadā

 

Ermoņiku skaņās 6 2011. gada 30. aprīlī

Medņevas pagasta Tautas namā

 


 

 

1. Janīna Kaimiņa

 

Dzimusi 1932. gada 31. martā Medņevas pagasta Lodumas ciemā,

dzīvo Viduču ciemā

 

Spēlē:

cītaru

 

Māsas Janīna, Valentīna un Malvīne dziedājušas Medņevas etnogrāfiskajā ansamblī no tā pirmās dienas. Vaļa šobrīd jau aizsaulē. Māsas uzaugušas daudzbērnu ģimenē, kur tēvs bijis muzikants, spēlējis cītaru un pats tos izgatavojis.

Māsas daudz dziesmu nodevušas ansamblim no sava tēva un mātes krājumiem. Visas joprojām ir labas audējas un čaklas adītājas.

Janīnas atmiņu stāsts ir cieši saistīts ar māsām, taču dzīvē katrai savs ceļš iziets, katrai savi likteņa līkloči izlocīti, katrai sava dziesma izdziedāta. Janīnai  arī izspēlēta uz cītara.

 

 

Janīna spēlē cītaru Medņevas etnogrāfiskajā ansamblī

 

Janīna Kaimiņa stāsta, ka jau mazai meitenei esot, dikti gribējies spēlēt cītaru. Bet tēvs sākumā nez kāpēc negribējis, ka meita mācās spēlēt. Janīna atnāk no ganiem un pa klusiņām mēģina nospēlēt Palijdz, puika, man dzīduot(i).

Sāk ar diviem, tad  trijiem, vēlāk  ar četriem un tad - visiem pieciem pirkstiem. Meitenei bijuši kādi 10 gadi.

Tēvs pats uztaisījis vairākas cītaras. Gatavojuši no egles koka, no smalkiem, plāniem dēlīšiem. Vislabākie cītari sanākušas no vecu riju izkaltušajiem baļķiem. Skanīgi.

Tēvs, redzot, ka meita neatstājas un tik spēlē, beidzot laidis Janīnu pie teikšanas.

Meitenei paticis spēlēt un skatīties kā citi danco pēc viņu mūzikas. Spēlējuši ar baudu.

Tēvs bijis koklētājs un kokļu meistars. Viņš uztaisījis Janīnai kokles, ko pie vīra ejot, paņēmusi līdzi. Sestdienās un svētdienās tēva māja bijusi pilna ar jauniešiem. Iets rotaļās un dejots uz nebēdu.

Janīnas jaunības laikos turpat kaimiņos un savās mājās tikušas rīkotas balles. Brāļi paaugušies sākuši spēlēt garmošku. Nu mājās bijis vesels orķestris. Divi brāļi spēlējuši garmošku, tēvs cītaru un arī Janīna kopā ar viņiem.

Janīna ir enerģiska, strādīga saimniece, kā sievas smejas šiverīga un aša ar humora gariņu. Pasākumos  pirmā dancotāja ar cēlu, staltu stāju. Janīnas raksturīgākais teiciens: Muna meilō muosiņa!

No trijām māsām etnogrāfiskajā ansamblī ienākusi viņu tēva bieži dziedātā dziesma Zīdej bolta uobelīte, kuru ansamblis uzskata par savu himnu.

 

 

Janīna Kaimiņa 2008. gadā

 

Trīs māsas, dziedātājas, rakstītājas. Gan dziesmas, gan rakstus vairs var mācīties tikai no divām: Malvīnes un Janīnas. Un ir ko mācīties! Neatlaidību, izturību, spītību, ikdienas un lielāku dzīves smagumu priekšā.

 

 

 

 


2. Anna Lapšāne

 

Dzimusi 1934. gada 22. februārī Medņevas pagastaViduču ciemā, dzīvo Semenovas ciemā

 

Spēlē:

cītaru

 

Anna saudzīgi noglauž vecās cītara stīgas, tad ar pirkstiem mēģina izvilināt melodiju. Secinājums nav iepriecinošs: Avoi, rozjucs kuo vacuo mastiņka. Jā, tā nu ir gadījies, ka kādreizējam viņas cītaram, šobrīd ir citi saimnieki. Kādreiz pārdots, atkal nopirkts, un nu tas ir Medņevas pagasta folkloras kopas Egle īpašumā. Vēl tikai gaida labu skaņošanas meistaru.

 

 

Anna Lapšāne 80-ajos gados.

 

Anna izaugusi kuplā Viduču ciema ģimenē. Vecākiem Teklai un Antonam bija pieci bērni: Anna, Rozālija, Tekla, Jānis, Anatolijs un Stefānija.

Brāļi gājuši uz ballēm, bet 3 māsas - ne visai, arī Anna. Apkārtnē balles notikušas pūstejūs škuvņūs (tukšos šķūņos), riju piedarbos. Uz ballītēm sanākuši visi kaimiņi. Un, protams, muzikanti. Anna min Pīkstuļu Pīteri un īpaši, Kaimiņu Pīteri. Kad šis spēlējis Vusi geisā cieļās! Vusi juo praseja!

Annas brāļus, armijā aizejot, pavadījis Dukaļskis Marjans ar koklēm. Veduši brāļus ar zirgiem uz Žīguru vilcienu staciju.

Pie vīra Anna izgājusi tikai 1979. gadā. Vīrs, Valerjans Lapšāns, jau kopš bērnības spēlējis ermoņikas, cītaru, vēlāk arī akordeonu. Pat nedaudz strādājis Upītes skolā par mūzikas skolotāju. Vienā dienā ņēmis un pārvedis sievai no Balviem dāvanu, Sārtaputna izgatavoto cītaru. Dikti gribējis, lai sieva iemācās spēlēt. Anna sākumā  ne par ko! Šī tak nevarēšot tur neko iemācīties, bet vīrs neatstājies: Varēsi un iemācīsies! Muzikālā dzirde Tev laba!

Nu ko, Anna mēģina ar un taču sanāk! Vīrs ierāda vienkāršākos ceļus, tad sarežģītākus. Anna naktīs guļ un spēlē uz kreisās rokas pirkstiem, lai neaizmirstu kā tur bija. Pirmais meldiņš Cuvka dričūs. Tad jau pārējie nāk vieglāk. Otra dziesma  Vālodzīte. Un nevis kādi tur pavadošie akordi, bet kārtīgi visa dziesmas melodija. Anna protestē, ka varot jau spēlēt arī vienkāršāk, bet vīrs neļauj  jāmāk kārtīgi nospēlēt visu dziesmu. Vēlāk varējusi spēlēt kaut ar aizsietām acīm.

 

 

Anna Lapšāne (no kreisās) ar māsu

 

Tad kopā ar vīru sākuši braukāt pa visādiem godiem: jubilejām, karaballēm. Anna dikti nav gribējusi braukt, kaunējusies. Pirmo reizi vīrs ar celšanu iecēlis mašīnā un braukuši uz kādu jubileju. Bet visiem ļoti patikusi viņu ģimenes orķestra (vīrs ar ermoņikām, sieva ar cītaru) spēlēšana, visi situši plaukstas.

Kad 2003. gadā vīrs miris, Anna cītaru pārdevusi, negribējies vairs vienai spēlēt. Vīra ermoņikas gan vēl glabājas. Tikai nav neviena, kas spēlē. Buvtu kas pīrk, puordūtu.

Bet cītaru vēl gribētos uzspēlēt. Ka būtu kuoc moziņķīs cītars, saspieļuotu. Vīna pate, sev. A cilvākūs nagribu, saka Anna.


 

 

3. Jānis Dukaļskis

 

Dzimis 1935.gadā Medņevas pagasta Viduču ciemā, dzīvojis Jelgavā

(1935.  2011. gada 26. aprīlī)

 

Spēlēja:

garmošku

 

Viņa talantu un spēlēšanas prasmi joprojām atceras viss pagasts.

Pēc māsas Janīnas vērtējuma, arī ar kolosālu balsi.

Jāņa tēvs Marjans un tēva brālis Jāzeps spēlē kokli. Taču Jānim ir liela interese tieši par garmošku. Kaimiņos daudz muzikantu, ermoņiku spēlmaņu. No tiem tad pusaudzis arī saklausījies tās melodijas, kuras nu dikti gribas pašam arī izvilināt pasaulē. Plānots tā kā dēlam nopirkt kāroto garmošku.

 

 

Jānis ar māsu Janīnu 1955. gada 6. septembrī

 

Jānis un Janīna ar smaidu atceras, ar māsas dzimšanu saistītās brāļa emocijas. Kad Janīna piedzimusi, brālim bijuši jau 14 gadi. Sākumā par mazās māsas nākšanu pasaulē tas esot bijis sašutis no sirds:

Kam toda sūda vādzeja? Par vīnu peļanku atdeva 25 rubļi! Man tādīn tāvs garmoškas vairs nanūpirks!

 

Jānis Dukaļskis  no kreisās.

 

Tādas žēlabas dzirdēdami, vecāki sarunā ar kaimiņu Staņislavu Rundzānu no Ūlasiem, kurš brauc uz Ļeņingradu, lai nopērk dēlam sen kāroto garmošku. Instruments tiek atvests. Jānis, iedams ar jauno garmošku no Ūlasiem līdz Vidučiem, iemācās spēlēt pirmo gabalu. Pēc 2 nedēļām pie Igiem zaļumballe. Brālis nospēlē visu balli.

 

 

Jānis Dukaļskis - pirmais no kreisās

 

Tālāk spēlējis visu un visur, un kad vien iespējams. Ballēs, jubilejās, talkās, kāzās. Visi, kas dzirdējuši, bijuši gan pārsteigti, gan sajūsmināti. Šitāds talants jaunam puisim!

Brālis pabeidzis vidusskolu un aizbraucis uz Lietuvu studēt kara augstskolā, vēlāk dienējis Mongolijā. Ieguvis majora pakāpi.

 

 

Pēc 2. kursa beigšanas kara augstskolā

 

Protams, ka pavisam no mūzikas nešķīries nekad, vēlāk spēlējis arī akordeonu, taču savu pirmo garmošku, aizbraucot studēt, gan atstājis mājās. Tad to sācis spēlēt tēvs.

 

 

Jānis Dukaļskis centrā.

 

Jelgavā dziedājis vokālajā ansamblī.

Māsa Janīna stāsta, ka tieši brālis Jānis ir bijis tas, kas viņu, mācoties Rīgā, izvedis sabiedrībā. Teātris, opera, arī kāds smalkāks restorāns. Mācījis labas manieres.

 

 

Jānis 1961. gada 22. augustā

 

Kādu laiku atpakaļ abi ar māsu Viļakas baznīcā dziedājuši. Dzirdētāji teikuši, ka abiem vieta operā.

 

 

Kopā ar dzīvesbiedri Florencē

 

*********************

 

2011. gada 26. aprīlī Medņevas muzikants Jānis Dukaļskis aizgāja mūžībā. Apglabāts Jelgavas Zanderu kapos.

 

 

 


4. Boļeslavs Ivanovskis

 

Dzimis 1943. gada 26. februārī Medņevas pagasta Viduču ciemā,

kur dzīvo arī šobrīd

 

Spēlē:

garmošku

(2-rindu un 3-rindu)

 

Donata un Genovefas Ivanovsku ģimenē piedzimuši trīs dēli (Voldemārs, Oļģerts un Boļeslavs) un meita Valentīna. Taču tikai viens no viņiem ir kļuvis par īstu lauku muzikantu. Boļeslavs. Brālis Voldemārs arī drusku pamēģinājis, bet kaut kā īsti tā lieta viņam nav sanākusi. Tā arī atmetis.

Boļeslavs sācis spēlēt kādu 14 gadu vecumā. Kaimiņu Pēteris spēlējis garmošku un Boļeslavam arī gribējies pamēģināt. Palūdzis Pēterim, lai pamāca kā to dara, tad kolhoza zirgus ganīdams, sēdējis ganu būdā un sācis apgūt to smalko māku. Kādreiz jau arī gadījies, ka kaimiņš, pēc kādas lielākas svinēšanas, atstājis garmošku vienkārši guļam grāvmalā. Tad Boļeslavam bijis pavisam labs laika sprīdis ko patrenēties. Pirmā dziesma  Stāsti manim, Daugaviņa. Tā pakāpeniski arī sācis spēlēt visādus, apkārtnes ciemos populārus gabalus. Vairāk patikuši valši, mazāk  polkas, bet ballēs vai kāzās jāspēlē viss pēc kārtas.

 

 

Kaimiņu muzikants Pēteris

 

Tālāk  kā jau visiem ciema muzikantiem: talkas, jubilejas, karaballes, kāzas. Skaistas zaļumballes rīkojuši Skandīnes ciemā uz lielā vecā koka tilta. Tilts plats, gluds, kā priekš ballēm i uzbūvēts! Sanesuši un sasprauduši gar margām bērzus, nolikuši solus, un balles gājušas vaļā.

Jautras zaļumballes notikušas arī Slotukalna ciemā lielās gravas malā. Sovhoza laikos spēlējis arī ciema klubā.

Muzikants Jānis, kurš daudzreiz spēlējis kopā ar Boļeslavu, ar labdabīgu humoru raksturo savu kolēģi kā garmošku plieseju. Brašais vīrs vareni spēlējis, īpaši, kad drusku iesilis. Tad - kuo rozvalk garmošku&! Gadījies arī, ka instruments neizturējis un - maisi pušu. Īpaši patikusi dziesma Rīta saule atmirdz kalnos.

Karaballes atzīmējuši arī gana plaši. Pa 2-3 dienas. Aizveduši vakarā jauniesaucamo uz kara komisariātu, atgriezušies mājās un svinējuši tālāk. Kad pagulējuši kādu stundu, kad ne.

Uz kāzām nākuši muzikantu palūgt. Maksājuši kādus 10 rubļus. Gadījies, ka vienā galā samaksā, bet otrā atkal  nekā. Kāzas dažreiz sākuši iesildīt jau piektdienas vakarā (laulā tikai svētdien). Meitas pin vainagus, rotā istabas, puiši arī piedalās un visiem liela jautrība. Mūzika īstā reizē un vietā. Paspēlē, noprovē kāzu alu un atkal var raut tālāk.

Citreiz svinējuši gan abos galos, gan vēl trešo reizi galdus klājuši brūtes galā. Kamēr alus pietiek! Tā - piektdien sākuši un trešdien beiguši.

Tai pēdējā reizē zaguši no brūtes mājas visādas mantas, tad pēc nedēļas, atkāzās, visu atdevuši atpakaļ. Protams, ka atkāzās atkal lielā spēlēšana un dancošana, kur muzikants pirmajās rindās.

Neviena talka nepagājusi bez muzicēšanas. Bet strādājuši arī. Ja tu esi atnācis kaimiņam palīgā, tad darbi darīti no sirds. Un nekāda lielā dzeršana. Iedzēruši pa alus glāzei, sapīpējuši un strādājuši tālāk. Protams, ka talciniekus arī labi pacienājuši. Labu alu pratis darīt Dortāns Daniels Bordovas ciemā. Pastrādājuši un saimnieks jau nācis ar krūzi. Vakarā, pēc talkas, tad gan gājusi vaļā riktīga balle. Bet tad jau var! Visi darbi godam apdarīti. Prieks i saimniekiem, i pašiem talciniekiem.

 

 

Duļbinska -Logina Jāņa karaballē Viduču ciemā. Boļeslavs ar garmošku.

 

Tādīn vairs nivīns nagrib struoduot! Vusi toļkin verās, kod ness īzdzert, nosaka Boļeslavs.

Brašs lauku vīrs. Agrāk strādājis meliorācijā par traktoristu. Arī šobrīd savu saimniecību uztur kārtībā. Dārzi sastādīti, pļavas nopļautas, radu kapi sakopti. Neraugoties uz kājas traumu kopš bērnības. Dzīvo viens. Tā sanācis, ka ģimene nav izveidojusies. Katru nedēļu nāk uz autoveikalu, kurš piestāj pie kaimiņienes mājas. Te var satikt ciema ļaudis, pārrunāt jaunumus, arī kādu mēriņu ar ciema vīriem pacelt.

Pa visu muzikanta biogrāfijas laiku Boļeslavam bijušas kādas 6 garmoškas. Pirmā  hromka ar 12 basiem. Spēlējis arī trīsrindu garmošku. Šobrīd mājās  ????????, pirkta apmēram pirms gadiem 10. Tāpat jau ienāk kaimiņi, un svētku reizēs Boļeslavs arī uzspēlē. Kā nekā gandrīz 60 gadus ilga lauku muzikanta biogrāfija.

 


5. Jānis Ločmelis

 

Dzimis 1939. gada 20. jūnijā Medņevas pagasta Semenovas ciemā,

kur dzīvo arī šobrīd

 

Spēlē:

akordeonu,

bajānu,

cītaru

garmošku

 

Jānis audzis daudzbērnu ģimenē: 6 brāļi un māsas. Tēvam bijis cītars. Skaists, paša gatavots. Tāds, ar liekto rāmi un radziņu.

Kamēr abi vecāki svētdienās aiziet uz baznīcu, bērnu bariņš pie instrumenta klāt un tik spēlē kā nu kurš māk. Paši spēlējam, kaut ko dziedam un sunītis gaudo līdzi, stāsta Jānis.

 

 

Klases izlaidumā Viduču skolā. Jānis  ar akordeonu.

 

Cītaru spēlē arī brāļi Miķelis un Leonards. Reiz vecākais brālis Henrihs pats uztaisījis cītaru un aiznesis uz Bordovas ciemu meistaram un muzikantam Danielam Dortānam to uzskaņot. Ar to tad Jānim arī saistās pirmās visskaistākās un visspilgtākās muzikālās atmiņas un iespaidi.

Lieldienu rīts. Mazais Jānis (6 gadi) guļ un pēkšņi sadzird brīnišķīgas skaņas. Nu tik skaistas, ka ne izstāstīt! Guļ un brīnās: sapnis vai īstenība? Nevar ne īsti pamosties, ne saprast. Tad ceļas augšā un iet skatīties, kas tur tik debešķīgi skan! Tēvs spēlē cītaru. To jauno, ko brālis, jau uzskaņotu, atnesis no Daniela.

 

 

Jaungada sagaidīšana radu viesībās. Jānis  pirmais no kreisās.

 

Ar to Lieldienu rītu tad arī sākas Jānis kā muzikants. Skaistās skaņas vilināt vilina. Pirkstiņi mazi, ar vienu aizķer kādu stīgu, ar īkšķi piespēlē takti. Ar laiku instruments sāk klausīt kā nākas.

Kaimiņos dzīvo muzikants Anatolijs Jeršovs. Tas spēlē garmošku. Tas ir nākamais instruments, kurš ieinteresē Jāni. Sanāk brāļi un pa vakariem ar kaimiņu uzspēlē.

Skolā tolaik strādā fizkultūras skolotājs Staņislavs Čigurs. Klubam tiek nopirkts bajāns. Skolotājs spēlē bajānu un māca dejas. Jāni mūzika jau ir paņēmusi savā varā. Kādu sestdienu viņš lūdz skolotājam, lai iedod to bajānu uz mājām kādu laiku pamācīties. Vai! Sākumā iet kā pa mežu! Neko nevar saprast. Ne gājienus, ne mājienus. Bet pamazām vien Jānis tiek uz ceļa un jau tās pašas sestdienas vakarā nepaklausīgais instruments sāk klausīt.

 

 

Jānis spēlē cītaru kaimiņu kāzās (otrais no kreisās).

 

Tad skola iegādājusies akordeonu. Protams, ka Jānis ķēries arī pie tā.

Skolā tiek spēlēts tradicionālajās eglītēs un citos pasākumos. Arī lielākās ciema ballēs jau varējis pamainīt muzikantus.

Māsas Agatas vīrs nopērk vecu garmošku (hromku). Brāļa Leonarda karaballē visi kārtīgi nomuzicē, tad ap 20.00 vakarā ved brāli ar zirgu uz Viļakas kara komisariātu. Brauc un spēlē visu, kas nu kuram līdzi. Jānis pirmo reizi tā pa īstam paņem un sāk mēģināt spēlēt garmošku. Iebrauc Viļakā pie komisariāta ēkas (šobrīd robežsardze) un kā liek vaļā riktīgu orķestri!.. Parasti jau bijis tā, ka sabrauc no visiem ciemiem jauniesaucamie, jau kārtīgi iesiluši, atvadas taču jānosvin. Nu, sabrauc un sāk turpat dalīt tēvu zemi. Kautiņi gājuši vaļā ne pa jokam. Jāņa radi kā sāk spēlēt, situācijā sāk mainīties, trakumi norimst un visi nākamie dzimtenes sargi sanāk apkārt klausīties. Iznāk kara komisārs, paskatās, pabrīnās nosaka: Malači! Brauciet biežāk ar savu orķestri!

 

 

Brāļa 70. gadu jubilejā.

 

Pavada brāli, brauc visi mājās. Jānis tik spēlē garmošku. Atpakaļceļā jau sāk iet tīri labi. Pārbraukuši mājās, māsas vīrs sakot: Makans, kamēr braucām no Viļakas iemācījās spēlēt!

Brālis mācās vidusskolā. Jānis pēc pamatskolas beigšanas paliek mājās, jo abi vecāki slimo un kādam ir jāpalīdz saimniecībā.

Gadījies, ka toreizējam praktisko darbu (darbmācības) skolotājam gadījusies rokas trauma. Direktore Helēna Circene, zinot, ka Jānim padodas tādas lietas, palūgusi atnākt uz skolu un palīdzēt skolotājam sagatavot materiālus stundām. Jānis (19 gadi) pastrādājis skolā kādus 3-4 mēnešus. Tad Viduču skolai piešķīruši 6 ha zemes. Vajag kas to saimniecību vada. Direktore atkal aicina Jāni darbā, šoreiz  par saimniecības vadītāju. Tā oficiāli viņu noformēt nevar, noformē par apkopēju. Tā no 1959.  1963. gadam Jānis vada Viduču skolas saimniecību. Iet smagi. Visi darbi ar zirdziņu, pašam kāja traumēta (6 gadu vecumā iemetusies roze, palīdzība nākusi par vēlu), sāk sāpēt mugura. Jānis atsakās. Taču direktore redz, ka puisis apzinīgs un prātīgs, visus darbus prot, aicina par praktisko darbu un rasēšanas skolotāju. Jāni nosūta uz Rīgu 3 mēnešu kursos un no 1963. gada sākas skolotāja darbs. Bet pašam tikai pamatskolas izglītība. 1963. gada decembrī Jānis iestājas Malnavas tehnikumā, elektrifikācijas neklātienes nodaļā, kur nomācās vienu gadu. Tad nolemj, ka tā nekā prātīga nebūs. Tas tehnikums jābeidz kārtīgi. Rudenī uzraksta direktoram iesniegumu ar lūgumu ieskaitīt 1. kursā klātienē. Tehnikuma direktors saka, ka var nokārtot pāris eksāmenus un Jāni ieskaitīs otrā kursā, bet Jānis stingri paliek pie sava: no sākuma un viss!

 

 

Radu viesībās Rīgā. Jānis centrā ar akordeonu.

 

Malnavā bijis vokāli instrumentālais ansamblis. Vieni spēlē, otri dzied, trešie dejo. Braukājuši ar pašdarbības koncertiem pa visu republiku. Arī uz Krieviju, Krasnogorsku. Jānis atceras kā spēlējuši Jūras māte man vaicāja.

Pēc tehnikuma beigšanas Jāni norīko darbā uz Šķilbēniem par inženieri elektriķi.

Spēlē kluba ballēs. Izveidojas pat kapela: Jānis ar akordeonu un cītaru, kaimiņš Smuška Ādolfs (miris) ar vijoli, skolotājs Logins Broņislavs (miris) ar vijoli, Valentīns Lapšāns (miris) ar bajānu.

Pēc apprecēšanās gan sācis mazāk spēlēt. Ģimene, citas rūpes, bet tā ka sieva skolotāja - spēlējis skolas ballītēs, pasākumos, izlaidumos. Gadījies arī kāzās.

Taču mūzika tas ir uz visiem laikiem. 2009. gadā Jānis aizbraucis uz Preiļiem un nopircis mazu bajānu pie viena mūzikas meistara.

 

Folkloras kopu Egle (Medņeva) un Dzērves (Luksemburga) danču vakarā Viduču pamatskolas pagalmā 2010. gada vasarā. Jānis ar cītaru.

 

Nesen Balvu tirgū klausījies kā viens Lenču muzikants no Rēzeknes puses (atbraucis ar mopēdu) spēlē garmošku.

2010. gada vasarā Viduču pamatskolā ciemojas Luksemburgas folkloras kopa Dzērves un tiek rīkots danču vakars. Te Jānim palūdz noskaņot un uzspēlēt cītaru.

Laikam joprojām Jāņa dzīvē skan tās Lieldienu rītā spēlētās tēva kokles.

 

 

 

 


6. Leontija Logina

 

Dzimusi 1939. gada 25. decembrī, dzīvo Medņevas pagasta Semenovas ciemā.

 

 

Spēlē:

garmošku

 

 

Leontijas mīļākā dziesma ir Ouga, ouga rūze . Varbūt viņa dzied par sevi, savu bērnību un jaunību? Tikai, zem rozes sēdošo meitu pasauca māte, lai izdotu tautās. Leontijai toreiz jau (12 gadi, kad nomirst mamma) bija aptrūcies mātes padoma. Viņa savu dzīvi vadījusi pati.

7 gadu vecumā jau gājusi ganos. Protams, arī dziedājusi. Mācījusies dziesmas no kaimiņienes, Medņevas Valentīnas.

 

 

Svētkos Leontijas mājās

 

Ziemassvētkos, kad dedzinājuši eglīti un citos svētkos, daudz dziedājuši arī vecāki.

Dzīdova vusi podrad.

Pati ganos dziedājusi:

Es biju reiz trimdinieks,

No ļaudīm atstāts viens;

Zaimi un lāsts

Vienīgais glāsts.

Ganos, lai nebūtu tik garlaicīgi, spēlējušies kā jau bērni. Taisījuši kāzu galdus ar visiem brūtgānu un brūti, nesuši no mājām olas, cepuši. Rullējuši lazdu lapas un mēģinājuši uzvilkt kādu dūmu.

Līgo vakarā dzinuši govis mājās. Katrai govij, protams, vainags uz ragiem. Leontija dzinusi un dziedājusi:

Še tev, māmiņ, vainudziņš,

Dūd man sīra gabaliņu.

Māte toreiz jau bijusi aizsaulē. Kaimiņiene klausījusies un raudājusi.

 

 

Leontijas brālis Jānis Locāns (ar garmošku)

 

Brālis Jānis Locāns bijis liels muzikants. Leontijai arī gribējies pamēģināt. Bijuši kādi 18 gadi, kad brālis pamācījis arī viņu spēlēt. Pirmā dziesma bijusi Meiča gāja uz avotu. Tad  Rudeņa dienas un visādas citāds melodijas. Vēl brālis pamācījis, kā reizē sist ar kāju bungas.

Daudzus gadus Leontija dzied arī Medņevas etnogrāfiskajā ansamblī.

Leontija vienmēr ir nesteidzīga un omulīga. Liekas, ka nekas nespēj izsist viņu no līdzsvara, apvainot, sadusmot. Varbūt, ka pašreizējo mieru viņa ir godam nopelnījusi: savā bārenes bērnībā, ne meitenei piemērotajos mājas un kolhoza darbos, katrā ikdienas solī.

 

 

Leontija 2011. gada pavasarī

 

Leontija atkal kaut ko klusiņām dungo: Muote mani souca, meitiņ, meiluo, meitiņ&

 

 

 


7.Aloizs Logins

 

Dzimis 1943. gada 18. aprīlī Medņevas pagasta Aizgalīnes ciemā,

pašreiz dzīvo Viļakā

 

 

Spēlē:

garmošku (2 rindu un 3 rindu)

akordeonu

 

 

Medņevas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Natālija Smuška vienmēr, kad satiek pasākumos Aloizu, atceras, kā viņš, pavisam vēl pusaugu puika, ap gadiem 15 nospēlējis viņai visas kāzas. Un kā vēl nospēlējis!

Aloizs stāsta, ka viņa māsas vīrs Fēlikss Dukovskis (miris) spēlējis 3 rindu garmošku. No turienes arī tā interese par spēlēšanu. Sākumā skatījies muzikantam uz pirkstiem un mēģinājis atdarināt. Pats sācis spēlēt ap 14 gadiem. Tēvs Siguldā nopircis garmošku. Tādu nelielu, melnu 25x25. Pirmā dziesma  Stāsti manim, Daugaviņa. Tad Kur tu teci. Tālāk - viss pēc kārtas. Vārdus dziesmām lāgā nav zinājis, bet melodijas gan!

 

 

Ermoņiku skaņās 4 2009. gada aprīlī

 

Spēlēts ticis daudz. Ballēs, kāzās, jubilejās. Vasarā spēlējuši zaļumballēs pa šķūņiem, ziemā  pie saimniekiem mājās.

Īpaši kāzās. Agrāk kāzas rīkojuši abos galos, bijis ko turēt. Pa trīs, četras dienas. Sākuši jau sestdien. Nākušas podruškas (brūtes draudzenes) un bruolenīki (brūtgāna draugi). Brūtes pošana, alus iebaudīšana, jaunajiem vienam otra noskatīšana, kā te bez mūzikas iztiksi? Un tā līdz otrdienai.

Labi, ja otrā galā pretī labs muzikants. Tad var saspēlēties un vienam otru nomainīt. A, ja gadījies iemetējs?...Nē, muzikantiem dzert gan nevarējis. Eši aizjuvgts. I pie galda dziesmas jāspēlē. Cilvēkiem patīk jautrākas. Pašam jau arī.

Aloizam labi saskanējis spēlēt kopā ar muzikantu Dzanušku Vladislavu, Čerbakovu Laimoni, Bogdanu Jāni. Labāk jau ar tiem, kam vienādas tonalitātes garmoškas.

 

 

Ermoņiku skaņās 5 2010. gada aprīlī

 

Kāzās muzikanti beidzamie gūlušies, pirmie cēlušies. Ne kur atrauties, ne ar meiteni aiziet pastaigāties. Tāds amats.

Reiz pēc vienām nospēlētām kāzām saimnieki otrdien veduši ar visu kastē ieliktu garmošku mājās. Atbrauc mājās  kaste tukša. Vedēji jau iepriekš dikti lūguši, lai Aloizs spēlē viņiem atkāzās. Nav tā kā lāgā gribējies, nu, šie atrod veidu kā muzikantu piedabūt pie tās spēlēšanas. Gribi vai negribi.

 

 

Ermoņiku skaņās 5 2010. gada aprīlī. (Aloizs  pirmais no labās.)

 

Aloizs lielāko darba mūža daļu nostrādājis meliorācijā -33 gadus, 5 gadus  mežniecībā. Bērniem bijis tālu jāstaigā uz skolu, nolēmuši ar sievu pārcelties tuvāk Viļakai. Te arī uzcēluši māju.

Garmoška Aloiza sastrādātajās rokās klausa un dzied. Vusmoz reizi nedelē juopanam garmoška rūkā, cituožīs nikuo!, nosaka muzikants.

Aloizs uzskata, ka katrs spēlē savādāk un tūlīt arī nodemonstrē. Kā to pašu Stāsti manim, Daugaviņa viņam mācījis viens muzikants: lēnām un diezgan kokaini. Tad Aloizs to pašu dziesmu paņem savā manierē. Jā-a& Ir ko dzirdēt. Daudzbalsība, bagāta apdare, liekas, ka pavisam cita melodija.

Aloizs gribētu nopirkt jaunu Tulas garmošku ar skaistu skanējumu. Dārgi? Bet dzīvojam tak vienu reizi!

 

 

 

 

 

 

 

 


8. Jānis Dupužs

 

Dzimis 1943. gada 5. septembrī Bordovas ciemā, dzīvo Viļakas pilsētā

 

Spēlē:

garmošku

bungas

 

Jānis stāsta, ka viņa mamma Sofija ir bijusi liela dziedātāja. Arī māsa Emerita. Kaimiņos muzikants Vladislavs spēlējis garmošku. 7-gadīgais Jānis gājis ciemos, skatījies un klausījies. Dikti paticis.

Māsa Emerita stāsta, ka mazajam brālim ļoti gribējies spēlēt. Kad vēl nebijis garmoškas, ņēmis mammas šujmašīnas kasti, saspraudis tai abos galos spraudes kā taustiņu pogas un spēlējis no visas sirds!

Tēvs, redzot dēla interesi, atvedis no Ļeņingradas garmošku. Melnu, Tulas. Māsa Emerita izgriezusi un uzlīmējusi jaunajai brāļa garmoškai sarkanu rozi. Nu bijis pavisam skaisti!

Spēlēt iemācījies pats. Astoņos gados. Mācījies Viļakas pamatskolā, jo māsa tur gājusi ģimnāzijā.

Spēlējis pašdarbībā, deju kolektīvos. Ballītēs spēlējis valšus, fokstrotus.

 

 

Jānis jaunībā.

 

Pēc pamatskolas beigšanas 4 gadus mācījies Malnavas sovhoztehnikumā par agronomu. Tur spēlējis pūtēju orķestrī tenoros. Vēlāk sācis bungas sist. Malnavā ar draugiem spēlējis kvartetā. Jānis atceras kā braši spēlējuši Div dūjiņas.

1958. gada rudenī tēva brālim Aleksandram kāzas. Pirmās dienas muzikants otrā dienā nolūzis šķūnī un vairs nebijis cilājams, kur nu vēl runa par spēlēšanu. Jānis nospēlējis visu otro kāzu dienu. Bet bijis jābūt Malnavā, tehnikumā. Par kavējumu Jānim noņemta stipendija uz 2 mēnešiem. Stipendija mēnesī toreiz bijusi 3 rubļi&

Jānis ar garmošku (pirmais no kreisās) kaimiņa Dortāna Daniela mājas viesībās

 

Pēc tehnikuma 1 gadu nostrādājis Silakrogā kolhozā Pobeda par agronomu. Tad  Viļakas kultūras namā (direktors Tokarevs) par šoferi un muzikantu. Tajos laikos daudz braukājuši apkārt ar visādiem koncertiem. Arī uz Krieviju. Spēlējis uz skatuves ar garmošku dziesmām pavadījumus.

 

Jānis - centrā pie bungām.

 

No 1962.  1965. gadam dienests armijā. Dienējis Ukrainā, Čerņigovas apgabalā. Tur spēlējis priekš sevis. Nekāda cita muzikālā darbība armijā nav notikusi.

Atgriežoties mājās, atkal spēlējis ballēs, zaļumballēs, koncertos, kāzās. Bordovā, Kangaros, Skandīnē, Kļučniekos. Arī kopā ar citiem sava un kaimiņu ciemu muzikantiem.

 

 

Jānis Viļakas pūtēju orķestrī ar bungām.

 

Aktīvi spēlējis vēl līdz 90-ajiem gadiem.

Jānis Dupužs lielāko sava darba mūža daļu ir nostrādājis Profesionālo ugunsdzēsēju Viļakas daļā par priekšnieku.

Šobrīd pensijā, taču paņemot rokās veco garmošku, joprojām uzdzirkstī melodija, jautra un skanīga, tāda pati kā jaunībā.

 


9. Staņislavs Erciks

 

Dzimis 1944. gada 21. septembrī, Medņevas pagasta Lodumas ciemā, dzīvo Viduču ciemā

 

Spēlē:

garmošku

 

 

Staņislavs dzimis, audzis un dzīvojis muzikantu ģimenē. Spēlējis gan tēvs Antons Erciks, gan abi brāļi, Marjans un Jānis, gan māsas, Malvīne un Janīna. Vēlāk -arī māsasmeita Skaidrīte.

Staņislavs sācis spēlēt apmēram 9 gadu vecumā. Skatījies un klausījies kā spēlē brālis Marjans. Marjans ar māsu Malvīni gājuši meža darbos. Sapelnījis naudu, par to nopircis sev garmošku. Viņam tik ļoti paticis spēlēt, ka ne izstāstīt! Mācījies katru brīvu brīdi.

Toties Staņislavam ar muzicēšanu viss gājis viegli, it kā pats no sevis. Spēlējis kopā ar brāļiem mājas ballītēs, večerinkās, vienkārši tāpat vasaras vakaros.

Viņus visus daudz aicinājuši spēlēt kāzās. Staņislavu  ka ne saskaitīt! Citreiz viens pats nospēlējis kāzas abos galos (pie brūtes un brūtgāna) veselas trīs dienas, kā kārtīgās Latgales kāzās pieņemts. Ne kad atpūsties, ne iedzert, ne paēst, ne pagulēt. Nepacietīgie kāzinieki nāk jau agri rītā un sauc pēc muzikanta. Jāiet jauno pāri celt.

 

 

Staņislavs  muzikants (pirmajā rindā no kreisās)Valentīnas Vizules un Valerjana Šaicāna kāzās. Otrs muzikants ar akordeonu  Imants Locāns.

 

Māte vienmēr pukojusies: Cīk guoja pa kuozuom! Voi ta navareja sev meitenes īzlasēt! Neko darīt! Liktenis bija lēmis muzikantu Staņislavu atstāt bez sievas.

 

Staņislavs  muzikants

Marijas Prancānes un Aloiza Locāna kāzās 1962. gadā.

Māsas stāsta, ka 70-ajos gados Staņislavs apkārtnē bijis vienīgais brīvais, neprecētais muzikants. Bieži nākušas kluba vadītāja ar draudzeni un vedušas brāli prom uz pasākumiem un ballēm. Reti kad bijis mājās redzams.

 

Staņislavs Erciks

 

Staņislavs joprojām spēlē visās ģimenes ballēs un pasākumos. Vai vienkārši, sev par prieku. Atnāk pie māsām ciemos un vienmēr uzspēlē. Katru gadu piedalās arī Ermoņiku skaņās.

 

 

Staņislavs pasākumā Ermoņiku skaņās Medņevas Tautas namā.

 

Tāds Dieva dots talants un amats nav ne atstājams, ne aizmirstams. Lai jaunajai paaudzei ir ko dzirdēt un mācīties!

 

 

Staņislavs (no labās) kopā ar Leonardu Locānu

pasākumā Ermoņiku skaņās Medņevas Tautas namā 2011. gada 30. aprīlī.

 

 


10. Staņislavs Augustāns

 

Dzimis 1945. gada 14. augustā Medņevas pagasta Raču ciemā,

dzīvo Tereškovas ciemā

 

 

Spēlē:

garmošku

cītaru

bajānu

 

Staņislava ģimenē vecākais brālis Jānis spēlējis cītaru. Toties onkulis Antons Boriss pratis spēlēt gan cītaru, gan vijoli. Cītarus pats arī taisījis.

Kaimiņos Klimovičs Jānis (Stepana dēls) pats taisījis garmoškas.

Māsa apprecējusies, vīram bijusi sava garmoška. Kaimiņos dzīvojis Vilis Plāters. Tam atkal akordeons. Abi ar Staņislava brāli spēlējuši pa zaļumballēm un citiem pasākumiem. Staņislavs smejas, ka, kamēr abi muzikanti pēc nakts ballīšu spēlēšanas izguļ nogurumu&, šis tik klāt pie instrumentiem un mēģina uzspēlēt. Parasti tas prieks viņam ticis pirmdienās.

Sācis tā pa īstam spēlēt ap 14 gadiem. Mājās jau bijis tāds 12 basu akordeons. Ganījis kolhoza aitas un teļus, un taisījis viņiem koncertus.

Interese par muzicēšanu bijusi milzīgi liela! Kamēr vēl mazāks, ņēmis rokā spilvenu, sēdējis un tēlojis, ka spēlē riktīgu instrumentu. Vai locījis garmoškas no papīra.

Paticis spēlēt polkas. Tas jau esot viegli, saka Staņislavs. Vairāk patīk vecie labie šlāgeri un ziņģes. Tagad no jaunajiem gabaliem neesot nekā lādzīga.

Spēlējis zaļumballēs, karaballēs, talkās, kāzās, krustībās. Pirmā nospēlētā balle  šķūnī, Terškovas ciemā. Avoi! Škuvņu bija da sijta! (daudz).

 

Medņevas pasākumā Ermoņiku skaņās

kopā ar Babānu Marjanu (miris) Staņislavs  no labās.

 

Pēc karaballēm vakarā veduši jauniesaucamos uz vilcienu. Kuro reizi uz Viļaku, kuro reizi uz Balviem uz Kara komisariātu. Protams, ka visu ceļu ar mūziku. Gan turp, gan atpakaļ.

Kāzās muzikanti mainījušies. Pa 2-3 dienas spēlējuši. Jautri bijis. Kuri pa jumtiem kāpelējuši, lai aizbāztu saimniecēm skursteņus, citi vēl ko.

Armijā garmošku neesot bijis. Palūdzis, lai atsūta garmošku no mājām. Vecāki atsūta ar. Bijuši vēl vairāki muzikanti. Skaņa garmoškai skaista. Visi grib pamēģināt. Rāvuši kā negudri, tā, ka jumti ceļas augšā. Staršina neizturējis, noslēpis to pārlieku skanīgo instrumentu. Tā arī vairs nedabūjuši rokā.

Toties vēl bijis bajāns. Nu, ko? Jāspēlē, kas ir. Tā 3 gadus dienestā nospēlējis bajānu.

Atnācis no armijas, garmoška gandrīz vai piemirsusies kā jāspēlē. Nekas, drīz visas iemaņas atjaunotas. Un atkal var spēlēt tālāk.

Staņislavs strādājis kolhozā Zelta Vārpa, dažus gadus arī MRS. Pašreiz  savā piemājas saimniecībā.

Gribētu, lai bērni arī spēlē, bet pagaidām  nekā. Atliek cerēt, ka tā vectēva muzikālā stīga būs iedzimusi mazbērnos.

 

 

 


11.Emerita Vancāne

 

Dzimusi 1947. gada 12. septembrī Medņevas pagasta Slotukalna ciemā, dzīvo Medņevas pagasta Dagunovas ciemā

 

Spēlē:

garmošku

cītaru

 

Emeritas tēvs Vladislavs Logins spēlējis garmošku, vijoli, kokli. Brālis Domeniks  garmošku. Mamma neko nav spēlējusi, toties bijusi prasmīga šuvēja.

Emerita mācījusies kādā trešā klasē, kad tēvs iemācījis spēlēt brāli un nopircis viņam jaunu garmošku. Kamēr lielais brālis darbā, Emerita ķeras klāt jaunajam instrumentam. Brālis ierauga, baidās, ka sabojās un uzceļ garmošku uz skapja. Nu, tādiem gadījumiem var jau arī sameklēt krēslu un drusku pakāpties& Paspēlē, paspēlē, noliek vietā.

 

 

Emerita Vancāne 70-ajos gados.

 

Aizejot armijā, brālis nosaka: Nu, māsiņ, tagad garmoška paliek tev! Emerita toreiz mācās 7. klasē. Tad sākas arī tā īstā spēlēšana, jo interese uz mūziku ir ļoti liela.

Spēlē mājās, tad pamēģina arī kādā ballē. Reiz māsa Lucija aizved Emeritu uz balli Kozlovā. Tur spēlējuši 3 muzikanti: Dzanuška Vladislavs, Logins Anatolijs, Saida Antons.

Citā ballē, kur bijis tikai viens muzikants, tam jau nav ticis padancot. Palūdz Emeritu, lai nomaina. Ar prieku! Bijuši kādi 14 gadi.

Tad jau spēlējusi visās mājas un kaimiņu viesībās, talkās.

Pirmās dziesmas? Visi vecie labie šlāgeri. Zied zilās puķes meža malā, Uz kalna stāv vientuļais ozols, Tur tālumā, kur klīda dūmi, Atceries Pededzes krastus, Margo mēness. Kā vienu no mīļākajām Emerita min dziesmu Dziļā Gaujas lejā. Protams, arī krievu dziesmas: ????? ????? ?????? ?? ????,?????? un citas. Vairāk patīk valši, melodiskas dziesmas. Patīk Bumeranga repertuārs.

 

 

Emeritas kāzas 1967. gada 12. septembrī. Muzikants  Saida Antons.

 

Vienā no pirmajām ballēm ieraudzījusi savu nākamo vīru. Skatās, stāv ciema puisis Anatolijs tikko atnācis no armijas, formā. Vēl pirms tam Emerita māsai it kā pa jokam teikusi: Atnāks Anatolijs no armijas, būs man brūtgāns&. Kā būtu zinājusi, ka būs ne vien brūtgāns, bet arī vīrs.

Darba gaitas Emerita sākusi kā pastniece Šķilbēnu pagastā, tad  lopkopībā, Dagunovas fermā.

 

Medņevas muzikantu pasākumā Ermoņiku skaņās

 

Nu jau gadu Emerita dzied un spēlē Viļakas etnogrāfiskajā ansamblī Atzele.

Spēlē visās Medņevas Ermoņikas skaņās, Vectilžas muzikantu saietos.

 

 

Viļakas etnogrāfiskajā ansamblī Atzele. Emerita spēlē garmošku.

 

Nesen Emerita apmeklēja muzikantu darbnīcu Gaigalavā pie Rasmas un Gunāra Igauņiem.

Kādu skaistu melodiju izdzird, to mēģina nospēlēt. Mājās ir cītars un 3 garmoškas. Gribētos, lai meita Lilita arī spēlētu, bet Lilita vairāk aizraujas ar tradicionālo dziedāšanu, dzied Medņevas folkloras kopā Egle.

Tā mūzika joprojām ir Emeritas dzīvē. Gan smeldzīgie šlāgeri, gan jaunāku laiku dziesmas. Citādi jau nevar. Bez mūzikas nevar.


12. Valdis Prancāns

 

Dzimis 1984. gada 1. decembrī Medņevas pagasta Lodumas ciemā,

kur dzīvo arī šobrīd

 

Spēlē:

garmošku,

akordeonu,

bajānu.

 

50-ajos gados mājās bijusi trīsrindu garmoška. Bet ar to tā īsti nesanākusi spēlēšana. Taču interese ir liela un vēlēšanās spēlēt arī. 50-o gadu beigās Valdis Viļakā nopērk garmošku Belarus par 75 rubļiem.

Kaimiņos dzīvojis slavens ciema muzikants Marjans Babāns. No viņa arī daudz mācījies spēlētprasmi.

 

 

Ciema klubā kopā ar Marjanu Babānu (Valdis  no kreisās)

 

Armijā 1967. gadā piedalījies kultūras pasākumā - konkursā no savas mācību daļas. Spēlējis ar garmošku Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros.

Vēlāk, kā tankists nosūtīts misijā uz Čehoslovākiju. Tā laika notikumos vairs nebijis vietas nekādai mūzikai. Smagi atcerēties.

Pēc dienesta armijā sācis spēlēt visos ciema pasākumos, valsts svētkos, ballēs, jubilejās, kāzās.

 

 

Māsas Janīnas kāzās kopā ar muzikantu Jāni Ločmeli

(Jānis pirmajā rindā pirmais no kreisās. Valdis otrajā rindā pirmais no kreisās).

 

Kopā ar kaimiņu Erciku muzikantiem spēlējis Klimoviču kāzās. 60-ajos gados  kā pastāvīgs muzikants spēlējis visos svētkos ciema klubā. Par to maksājuši 3 rubļi par vakaru un vēl jāuzraksta akts, ka viss noticis. Spēlēt vajadzējis līdz 2.00  3.00 naktī. Repertuārā: A.Pahmutovas, V.Tolkunovas dziesmas. Arī Erciku Staņislavs tāpat spēlējis.

 

Kaimiņu ballē

 

Kad notikušas labāko lauksaimnieku, mehanizatoru un citu kolhoznieku godināšanas, bijusi jāspēlē obligātā tuša.

 

 

Labāko darba darītāju sveikšana. Valdis spēlē obligāto tušu.

 

1970. gadā strādājis par Medņevas ciema kluba vadītāju.

 

 

Strādājot par kluba vadītāju. (Valdis ar veco kluba bajānu otrais no kreisās).

 

Kluba vadīšanas laikos organizējis visus svētkus, kas pienākas, vispirms jau, protams, valsts. Nostrādājis gan tikai vienu gadu. Alga jau arī  70 rubļi. Tad, kā jau bijušais tankists, aizgājis sovhozā pie tehnikas.

Apprecējies 1971. gadā. Par kāzās sadāvināto naudu nopircis bajānu.

Daudz spēlēts kopā ar Alfrēdu Circeni. Arī Ermoņiku skaņās.

 

 

Kopā ar Alfrēdu Circeni (Valdis  pirmais no kreisās).

 

Reiz jāspēlē vienās kāzās. Tikko atbraucis no Tallinas, bet vakarā jau kāzas. Piekusis, bet neko darīt. Spēlējuši kopā ar Jāzepu Zarembu. Tā nospēlējušies, ka rītā garmoška vairs nav pat remontējama - i maisi pušu, i balsis sabirušas iekšā.

 

 

Kāzu rītā jaunā pāra modināšana

 

Kādā jubilejā gadījies spēlēt tik ilgi, kamēr aizmidzis.

Valdis ir kaislīgs makšķernieks. Katru sestdienu, svētdienu kopā ar dēlu  uz Peipusa ezeru. Bez tās aizraušanās nekādi!

 

Pirms Ermoņiku skaņām.

 

Un vēl Valdis ir kolekcionārs, numismāts. Jau no agras bērnības. Nu ko, radošs cilvēks nevar aprobežoties ar mazumu. Un tas viss - Latgales laukos!

 

 


 

13. Janīna Dukaļska

 

Dzimusi 1949. gada 1. martā Medņevas pagasta

Jaunviduču ciemā, dzīvo Viļakā

 

Spēlē:

akordeonu

garmošku

cītaru

ērģeles

 

Dzimtās mājas saukušās Ziedugravas. Vienā mājas galā dzīvojis tēvs  Marjans, mamma Tekla ar ģimeni, otrā tēva brālis Jāzeps (Juziks) ar savu ģimeni. Dzimta cēlusies no poļiem, tāpēc bieži saukti par poļakiem.

 

 

Janīnas tēvs Marjans Dukaļskis  otrajā rindā pirmais no kreisās.

 

Marjans savulaik pieņēmis Teklu par ganīti un izaudzinājis sev sievu.

Tēvs un viņa brālis Jāzeps spēlēja smalku kokli ar lasīšanu.

4. klasē arī Janīna pamēģinājusi kokli, vēlāk  cītaru.

 

 

Tēvs Marjans Dukaļskis

 

Mamma dziedājusi vienmēr. Gan garīgās, gan tautu dziesmas. Dziedājusi pēc laika un pēc garastāvokļa. Bijusi ar ļoti gudru galvu, kā enciklopēdija, daudz zinājusi. Mammai bijusi arī ļoti laba atmiņa. Skolā iets ļoti maz, taču daudz apguvusi pašmācības ceļā. Kuru dziesmu izdzirdējusi, tā bijusi viņas.

 

 

Janīna bērnībā ar ģimeni.

 

Pati Janīna stāsta, ka bērnībā ļoti smagi saslimusi, bijusi ārkārtīgi augsta temperatūra, tāpēc uzskata, ka slimība ietekmējusi gan atmiņu, gan muzikālo dzirdi, kura varējusi būt absolūtā.

 

 

Janīna tēva mājās Ziedugravās 1963. gada pavasarī.

 

Mammai bijušas divas māsas  Veronika un Antoņina. Māsai Veronikai balss bijusi kā operdziedātājai.

Janīna jau no bērnības arī dziedājusi. Atceras toreiz dziedātās bērnu dziesmas

Moza, moza meitenīte, Kur tu teci, tolku bolsus, kāzu dziesmas.

Pirmā uzdrīkstēšanās bijusi kādās kāzās 9-10 gadu vecumā. Rāvusi visiem pa priekšu apdziedāšanu.

Janīna gājusi ganos un tad nu varējis no sirds izdziedāties. Pati smejas: Kāpu uz akmeņa vai celma un bļāvu cik varēju, lai viss mežs skan!

Pirmā garākā dziesma bijusi dziesma par karu krievu valodā Vspomņi mama dorogaja.

Visa ģimene dziedājusi. Kādreiz vakaros gājuši pagalmā. Kurš spēlējis kokli, kurš akordeonu. Kaimiņi runājuši: Re, pie poļakiem atkal balle!

 

 

Janīna ar ģimeni.

 

11 gadu vecumā Janīna pašmācības ceļā iemācījusies spēlēt garmošku. Sanācis viegli un vienkārši. Pirmā dziesma bijusi valsis Rudeņa dienas. 5. klasē vecāki nopirkuši akordeonu Pioņer, tādu zaļu un skaistu.

Gadījies spēlēt garmošku arī zaļumballēs, mājas viesībās, vēlāk Viduču skolas pasākumos.

 

 

Mājas viesībās

 

8. klasē Janīna zinājusi, ka mācīsies par kordiriģenti. Skolotājs Broņislavs Logins iedevis ar roku uzvelkamo patafonu, kuram klāt bijusi viena plate ar kora dziesmu Kur tu skriesi, vanadziņi. Janīna klausījusies un sapnis par kordiriģentes karjeru tikai nostiprinājies.

Rīgā, iestājoties Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, dziedājusi un spēlējusi A.Pahmutovas dziesmu Uz klāja dej meitenes.

Vokālā pedagoģe bijusi Jevģēnija Lugovskaja. Pēc laika sadalījuma katram audzēknim  pusstunda balss nostādīšanai. Parasti bijis tā, ka visi sēž malā un pedagoģe visu atvēlēto laiku nostrādā ar vienu Janīnu un viņas unikālo balsi.

 

Konservatorijas zālē 1967. gadā

 

Tad notikusi Maskavas rajona vokālistu skate. Janīnai jādzied nēģeru dziesma. No uztraukuma varējusi iesākt tikai pirmo rindu, tālāk  neko neatceras. Un tā trīs reizes pēc kārtas. Taču žūrija ļāvusi nodziedāt. Visi teikuši, ka būs pirmā vieta. Janīna domājusi  kāda vieta, vispār izmetīs no konkursa par sajaukšanu. Patiešām, dabūjusi 1. vietu!

Žūrijā sēdējis pats Tālis Matīss. Pēc skates Janīna uzaicināta pie viņa mājās mācīties vokālu. Staigājusi arī. Izvirzīta uz republikas skati. Un te nu iejaucies liktenis. Pamatīgi saslimusi. Skatē šā tā nočiepstējusi. Būtu uzvarējusi, tiktu bez konkursa uzņemta konservatorijā un laikam šodien dziedātu uz operas skatuves. Taču notika tā kā notika.

Dziedājusi pie Ilgas Radziņas korī 2. soprānu. Sākumā gribējuši mest no kora ārā, jo ar savu solistes balsi nekā nevarējusi ar citiem sadziedāt daudzbalsīgi.

 

 

Viduču 8-gadīgās skolas koris Janīnas vadībā

 

Rīgā nomācījusies 4 gadus. Atbraukusi uz dzimto pusi un sākusi strādāt Viļakas Kultūras namā par instruktori. Tūlīt arī uzsākusi vadīt kori. 4 gadi Kultūras namā, tad Viļakas vidusskolā jauktais koris, Viduču astoņgadīgajā skolā  koris un ansamblis. Tad vēl Kuprava, Žīguri. Janīnas vadībā dziedājuši daudzi jo daudzi visā apkārtnē. Pati paralēli dziedājusi rajona Skolotāju korī.

1973. gadā ar Skolotāju kori piedalījušies Dziesmu svētku 100-gadē. Dažādos svētkos un koru skatēs dziedātas solo partijas.

Par Medņevas etnogrāfisko ansambli Janīna Dukaļska stāsta:

Sākotnēji bija doma Medņevā izveidot jaukto kori. Bija izziņots pirmais mēģinājums, bet uz to ieradās nepietiekams sastāvs vīru balsīm. Sievietes bija atnākušas daudz.

 

 

Medņevas etnogrāfiskais ansamblis vecajā ciema klubā. Janīna ar akordeonu.

 

Tad saimniecības direktore Regīna Brokāne nolēma dibināt etnogrāfisko ansambli. Mani uzaicināja kolektīvu vadīt. Saimniecība nopirka villaines un audumu tautiskajiem brunčiem. Antoņina Ločmele uzšuva skaistus brunčus. Un lielā dziedāšana varēja sākties.

Tādas izcilas, dziedošas un muzikālas dzimtas, kādas ir Medņevā, ir liels retums, tāpēc arī kolektīvs ir klausītāju cienīts un mīlēts, uzskata Janīna.

 

 

Janīnas vadītais Viļakas etnogrāfiskais ansamblis Atzele

 

Janīna spēlē ērģeles un dzied Viļakas katoļu baznīcā. Dzied fantastiski.

Kādās kāzās pēc salaulāšanas, viena sieva iet uzcienāt baznīcas kori. Kāpj pa kāpnēm un uztraucas, ka tik nu cienasta pietiktu, jo pēc dziedāšanas sprieduši, ka dzied gana liels dziedātāju pulks. Uzkāpj, skatās, Janīna viena pati. Kur tad esot pārējie?.. Izrādās, todien Janīna dziedājusi un spēlējusi viena pati.

Dziedāts daudz un dažādiem varasvīriem, premjeriem. Viļakas baznīcu savulaik apmeklējis Anatolijs Gorbunovs. Dzirdot ērģeles un dziedāšanu jautājis, kas tas par ierakstu te esot ieslēgts. Pavadītāji atbild, ka dzied un spēlē vietējā mūzikas skolotāja. A.Gorbunovs saka: Neticu! Iet visi augšā skatīties. Lielā pārsteigumā tā arī nostāvējuši pie Janīnas ilgu laiku.

 

 

Laikraksta Vadugunsjubilejā 2004. gadā

 

Spēlēts un dziedāts A.Šķēlem, I.Ūdrei, G.Ulmanim, A.Kalvītim. Zviedriem, somiem, dažādām ekskursijām, delegācijām un daudziem citiem Viļakas ciemiņiem.

 

 

Viduču pamatskolas 100. gadu jubilejā 2009. gada oktobrī

 

Ko var zināt, uz kādu pasaules operu skatuvēm šodien dziedātu Janīna, ja ne tā liktenīgā saslimšana pirms lielās skates Rīgā. Taču Medņevas un Viļakas novadam noteikti ir paveicies, jo šeit joprojām skan viņas bagātais tautas dziesmu pūrs, kuru gan rajonā, gan republikā aiznes viņas vadītais etnogrāfiskais ansamblis Atzele, dzirkstī zem viņas pirkstiem skanīgais akordeons, svinīgi nopūšas ērģeles un viņas bagātā, krāšņā balss atkal un atkal uznes baznīcas velvēs mūžīgo Ave Maria.

 

 

Viļakas Romas katoļu baznīcā 2010. gada augustā

folkloras kopu Egle (Latvija) un Dzērves (Luksemburga) tikšanās laikā.

 

 


14. Jānis Strupka

 

Dzimis 1949. gada 1. septembrī Medņevas pagasta Kļučnieku ciemā,

kur dzīvo arī pašreiz

 

 

Spēlē:

garmošku

 

Jāņa tēvs Aloizs un onkulis Kazimirs spēlējuši cītaru. Visas mammas un vecmammas dziedājušas. Gan tautas dziesmas, gan ziņģes, gan saļmes.

 

 

Jānis bērnībā (otrais no kreisās) ar vecākiem un vecvecākiem.

 

Kaimiņiene Velta Bratuškina spēlējusi garmošku. Viņu Jānis arī uzskata par savu pirmo mūzikas skolotāju. Vēl pirms skolas. Pašam arī bijusi liela interese. Velta parādījusi dažus akordus un tālāk jau Jānis darbojies pats.

 

 

Jāņa mamma Tekla (sēž).

 

Tēvs Viļakā nopircis garmošku, lai jau dēls spēlē ar. Jānis mēģinājis arī cītaru un neko sarežģītu tur neatradis. Ja vajag, varētu arī tagad uzspēlēt. Vairāk tomēr palicis pie garmoškas.

Pirmie gabali  Kur tu teci, Krizantēmas. Spēlējis skolas ballītēs, vēlāk dažādos ciema pasākumos, pie radiem, mājās un arī kāzās. Pirmās kāzas nospēlējis kādos 18-19 gados. Kaimiņiem Natālijai un Albertam. Kāzas bijušas abos galos. Bijuši arī citi muzikanti. Nu tad spēlējuši pēc principa ja kāds nolūzt  garmošku ņem nākamais.

Pa laikam mājas ballītēs salasījušās ļoti jautras muzikantu kompānijas: viens spēlē garmošku, viņš rīvē vecu veļas dēli, citi pūš ķemmēs. Vesels orķestris!

Jānis spēlējis visas tajos gados populārās melodijas. Katra latvieša sirdij tuvās ziņģes. Spēlēts kopā ar citiem pagasta muzikantiem. Arī ar Boļeslavu Ivanovski.

Un kā tad bez Latgalē slavenajām karaballēm? Kopā ar jauniesaucamo kravas mašīnā iekšā un uz Balviem, uz kara komisariātu. Atbrauc mājās un balle var turpināties. Spēlējuši tik ilgi, kamēr saimniekam bijis mājās alus. Beidzas alus  beidzas karaballe un iestājas miers.

Vecajā Medņevas ciema klubā spēlējuši ballēs. Stāv garmoška. Paspēlē viens  noliek. Ņem nākamais. Tā  mūzika nodrošināta visu laiku.

Jānis piemin arī slavenās balles vecajā kantorī Viduču ciemā. Vispār agrāk pirms zaļumballēm rādījuši kino, pēc tam ballējušies. Pārsvarā jau pareizās, patriotiskās filmas, piemēram ???????. Tie bijuši 60-o gadu beigas, 70-gadu sākums.

 

 

Jānis spēlē dēlam Viesturam un meitai Vairai

 

Pie katras lauku mājas toreiz bijuši pamatīgi šķūņi. Tie arī kalpojuši par galvenajām deju grīdām visā pagastā. Strupku, Šaicānu un citās mājās.

Dēls Viesturs arī varētu ļoti labi spēlēt, bet jaunatnei jau citas intereses. Ir pamēģinājis gan akordeonu, gan garmošku. Vienā koncertā Medņevas tautas namā vēl mazā klasē mācoties, Viesturs nospēlēja ar garmošku Zied zilas puķes meža malā. 2006. gada vasarā Viduču pamatskolā notika folkloras nometne skolēniem. Viesturs ar vēl 3 skolas puišiem nometnes noslēgumā ar akordeoniem nospēlēja gabalus, kurus klausoties, kājas pašas cilājās.

 

 

Dēls Viesturs bērnībā ar tēva garmošku

 

Meita Vaira mācās Viļakas mūzikas skolā flautu. Vēl atlicis gads.

Kad pats Jānis pēdējo reizi ņēmis garmošku rokās? Pavisam nesen. Martā. Mājas viesībās. Tātad vēl skan arī Kļučnieku ciems.

 


15. Alfrēds Circens

 

Dzimis 1950. gada 18. augustā, Medņevas pagasta Lodumas ciemā,

dzīvo Rogovsku ciemā.

 

Spēlē:

garmošku

akordeonu

cītaru

 

Alfrēds ir lauku muzikants jau trešajā paaudzē.

 

 

Alfrēds Circens dienestā armijā (ar garmošku)

 

Vecmammai Elizabetei Kuzmanei bijusi trīsrindu garmoška. Arī tēvs Broņislavs to pratis spēlēt. Kā atzīst Alfrēds, tā tāda gana sarežģīta lieta, jau tāds kā pus bajāns. Kā jau kārtīgs ciema muzikants tēvs daudz spēlējis pa kāzām, talkām un citām ballēm. Garmošku spēlējis arī brālis Jānis.

 

Kāzās Rogovsku ciemā

 

 

 

Alfrēds Circens mēģinājumā pirms koncerta

 

Alfrēdam ļoti patikusi tā spēlēšanas lieta. Cik vien sevi atceras. Pavisam mazs gājis no skolas ar mugursomu plecos. Gājis, gājis, tad pakāris to mugursomu sev priekšā un spēlējis uz tās kā uz garmoškas. Citiem bērniem lielie smiekli, bet Alfrēdam vienalga, tik ļoti gribas spēlēt. Tad tēvs astoņu gadu vecumā no Erciku Marjana nopircis Alfrēdam savu garmošku ar stikla basiem. Bolsūs vusuodas krakla pūgas sasproustas, atceras Alfrēds. Bijis tāds prieks! Pa divām nedēļām puika iemācījies spēlēt. Garmoška nebijusi jauna un pēc centīgās spēlēšanas ātri vien ievajadzējies paremontēt. Tēvs vedis uz Krieviju meistaram.

 

 

1995. gada 25. novembrī Medņevas ciema klubā ģimeņu Spietā

(Alfrēds ar cītaru).

 

Daudz palīdzējusi māsīca Lilita. Abi gājuši ganos, Lilita dziedājusi, Alfrēds spēlējis. Pirmā dziesma  Maza, maza meitenīte. Tad   Splita un visas pēc kārtas, ko tik vien spēlējuši citi muzikanti, vai kur ko padzirdējis.

Bijušas Viļumu Vaļukam kāzas. Kaimiņš, Erciku Staņislavs kā kāzu muzikants, spēlējis uz bajāna. 10-gadīgajam Alfrēdam ar savu garmošku arī sagribējies pamēģināt pavilkt līdzi lielajam muzikantam. Staņislavs paklausījies un teicis: Nu tevs izīs muzikants! Kur nu vēl augstāku novērtējumu!

Muzicēšana ļoti interesējusi. Ka nenovaldīties! Vakaros gājis ārā klausīties kā kaimiņos Erciku muzikanti spēlē un tad rāvis vaļā arī pats. Tāpat kā tie lielie! Sēžu, spēlēju un tēloju lielo muzikantu, smejas Alfrēds.

Nospēlētas vismaz 20 kāzas. Dažreiz, pēc 3 dienu spēlēšanas, pat rokas sapampušas, bet neko darīt. Pabērza Aivara kāzās bijis viens ciemiņš no Rīgas, kam ļoti patikusi Alfrēda spēlēšana. Sēdējis klāt un visu laiku dziedājis līdzi. Jau uz rīta pusi tā nodziedājušies un nospēlējušies, ka iekrituši kādā gultā pagulēt, bet turpinājuši spēlēt un dziedāt ar aizvērtām acīm gandrīz pa miegam.

Rogovskūs savulaik vienam kaimiņam nospēlējis kāzas visiem 5 bērniem, 3 meitām un 2 puišiem.

 

 

Medņevas etnogrāfiskais ansamblis

Kuldīgā Pie Klusā pulksteņa Baltica -2006. Spēlē Alfrēds.

 

Kolhoza laikos Bahmatovā likuši skābbarības bedri. Bijuši vēl citi puiši, arī muzikanti. Pastrādājuši un nolēmuši, ka tā lieta jāapspēlē. Ka grīzam valē iz tuos bedres molas! Dzīdam, dzeram, spieļojam i doncojam! Ieradusies sieva, drusku sadevusi visiem pa mizu, bet tak nekas.

Vēlāk iemācījies spēlēt akordeonu, kad meitas sākušas iet mūzikas skolā. Arī bez kādām notīm, tikai pēc dzirdes. Spēlējis vecajā ciema klubā ballēs. Protams, arī kāzās, krustībās, kartupeļu, mēslu talkās, da cuvku nūkoun i to spieļoj.

 

 

Pasākumā Ermoņiku skaņās Medņevas Tautas namā.

(Alfrēds  otrais no kreisās).

 

Gadījies pat kāds, ar mistiku saistīts notikums. Reiz Brāslovā, kartupeļu talkā spēlējis visu nakti. Rīta pusē sataisījies iet uz mājām. Iziet pagalmā un kā iet, tā brums! uzkrīt taisni uz vecas samūrētas plīts. Garmoška apakšā, pats virsū. Paiet nost, ies tālāk. Atkal uz tās pašas plīts! Kas par brīnumu? Mēģina vēl un atkal tā pati bilde. Knapi izkūlies no apmātā pagalma. Iziet uz lielā ceļa un... nevar atrast ne virzienu, ne vairs vieta pazīstama. Kā veci cilvēki saka blūds pīstuoj i vodoj. Pamēģinājis orientēties, bet nekā. Atmetis ar roku, licies šķūnī gulēt. Rītā viss skaidrs un saprotams: i pagalms, i ceļš, i sava māja redzama pavisam netālu. Lūk, tā!

 

 

Ermoņiku skaņās -5 2010. gada aprīlī.

 

Alfrēdam patikuši visi pasākumi, kuros nācies spēlēt. Katrā savi jaukumi, katrā savas rūpes. Kāzās  vislielākā atbildība. Kad maršs pie galda, kad no galda, kad valsis jaunajam pārim. Te, nekāda iedzeršana un atslābināšanās. Visu laiku jābūt kaujas gatavībā, visu laiku jāseko, citādi viss pasākums pagalam, ja muzikants nav formā. Vusi iz tevs verās. Talkās  drusku vieglāk un vienkāršāk. Var drusciņ i iedzert, i atpūsties.

 

Kopā ar Medņevas etnogrāfisko ansambli, Medņevas folkloras kopu Egle un Luksemburgas folkloras kopu Dzērves 2010. gada vasarā Viduču pamastkolā

 

Vispār, agrāk tā svinējuši visus pasākumus! Ar mūziku, dančiem, dziedāšanu līdz rīta gaismai! Jounuos meitas kuo pļoun dzīduot!

 

 

Danču vakars ar Medņevas folkloras kopu Egle un Luksemburgas folkloras kopu Dzērves 2010. gada vasarā Viduču pamatskolā. Alfrēds ar garmošku.

 

 

Alfrēds spēlē joprojām. Šobrīd  Medņevas etnogrāfiskajā ansamblī. Jebkuru dziesmu, ko tik sievas vēlas. Viņām par to liels prieks. Muvsu Alfreds, vot spieļoj, avui!

Un protams, ka bez Alfrēda skanīgās garmoškas neiztiek nevienas Ermoņiku skaņas. Prieks klausīties, prieks dziedāt līdzi, prieks, ka Medņevā ir tādi muzikanti!

 

 


16. Vilis Duļbinskis

 

Dzimis 1950. gada 14. oktobrī Medņevas pagasta Viduču ciemā,

dzīvo Semenovas ciemā

 

Spēlē:

garmošku

 

Viļa Duļbinska muzikanta dzīvesstāstā vispirms jāmin abas vecmāmiņas Broņislava un Marija, abas lielas dziedātājas.

 

 

Vecmamma Broņislava (mātes māte)

 

 

Vecmamma Marija (tēva māte)

 

Viļa onkulis Jānis Rundzāns spēlējis garmošku. Nu dikti interesants Vilim licies tas skanīgais instruments onkuļa rokās.

 

 

Vilis (no kreisās) ar brāli Laimoni bērnībā.

 

Vilis mācījies vēl pavisam mazās klasēs (varbūt kādā 5-ajā), kad noskatījies no dziedāšanas mācību grāmatas notis, sazīmējis uz lapiņām un saspraudis tās lapiņas onkuļa garmoškā. Nu ko, tad jau arī spēlējis pēc notīm.

 

 

Onkulis Jānis Rundzāns dienestā armijā

 

Protams, ka gan tēva mājās, gan kaimiņos rīkojuši dažādas balles, talkas, jubilejas, kur vienmēr skanējusi arī īsta lauku mūzika.

 

Radu viesībās. Otrā (augšējā)rindā pirmais no kreisās Viļa vectēvs, māte, tēvs.

 

Tā arī Vilis sācis spēlēt. Sākumā  Maza, maza meitenīte. Tad nopietnākus gabalus. Pārsvarā gan spēlējis tikai mājās.

Pēc Viduču skolas pabeigšanas mācījies Zilupes profesionālajā skolā. Tur dziedājis korī un gadījies braukt pat uz lielajiem Dziesmu svētkiem Rīgā.

 

 

Kāzas Viduču ciemā

 

Vilim patikuši visdažādākie mūzikas gabali: gan valši, gan polkas. Kādreiz vasarā, laukos uzspēlējis kopā ar kaimiņiem. Meitas uzdziedājušas.

 

Viksnīnes ciemā balle pie radiem

Par spēlēšanu ballēs Vilis tikai nosmejas. Nē, ballēs viņam labāk paticis dancot, nevis dalīt citu muzikantu grūto likteni, kad visu vakaru piesiets.

Vilis lielāko darba mūža daļu nostrādājis par šoferi. Un visa Medņeva zina, ka Viļa autobuss vienmēr būs vietā un laikā, ka ceļa malā nepaliks ne veca tantiņa, ne skolas bērns. Viduču pamatskolas kolektīvs neskaitāmas reizes vizināts gan ekskursijās, gan uz pasākumiem un mēģinājumiem, gan uz Rīgas lielajiem Dziesmu un deju svētkiem. Un tad visiem sirds ir mierīga. Vilis ved, tātad viss būs kārtībā.

 

 

Vilis ar Viduču pamatskolas dejotājiem Rīgā Dziesmu un deju svētkos

 

Muzicēšana gan jau labu laiku malā nolikta. Garmoška arī esot radiem atdota. Bet ko var zināt? Varbūt tieši pēc šīs sarunas kādu vakaru kaimiņu mājās ieskanēsies kāds valsis vai polka.

Varbūt nav nejaušība, ka Viļa ģimenē joprojām glabājas veca, patiešām unikāla garmoška. Tā ir piederējusi Viļa dzīvesbiedres Valentīnas tēvam Dmitrijam Usanovam. Tā ir ļoti neliela, aptuveni 30x30 cm. Grezna, rotāta ar metāla kalumiem.

 

 

Vēsturiskā Pētrburgā ražotā garmoška

 

 

Uz sāniem iegravēts uzraksts:

?????????? ???????? ??. ?????????

?????????? ???????????? ????? ?.23

?? ?????? ?????? ???????

 

Daži taustiņi ir cietuši laika gaitā, taču balss joprojām skanīga. Senais instruments gaida savu muzikantu.
17. Leonards Babāns

 

Dzimis 1950. gada 25. novembrī Medņevas pagasta Lodumas ciemā, dzīvo Raču ciemā

 

Spēlē:

garmošku

 

Leonarda tēvs Kazimirs Babāns spēlējis cītaru un vijoli. Tēva brālis Vjačeslavs ļoti labi spēlējis garmošku, tā sauktā venskuo stroja, kad skaņa mainās velkot vaļā un ciet.

Mamma Marija bijusi laba dziedātāja.

Kaimiņos dzīvojis muzikants Valdis Prancāns. Leonards mācījies kādā 6. klasē, kad aizgājis pie kaimiņu muzikanta un prasījis, lai parāda kā to īsti dara. Pirmā dziesma (ļoti populāra Medņevas muzikantu  iesācēju vidū)  Maza, maza meitenīte. Vēlāk  Kur tu teci, tad  arī krievu dziesmas un tā veidojies repertuārs.

Sākumā spēlējis uz tēva garmoškas. Vēlāk iegādāta sava.

Līdz armijai spēlējis visādās radu saiešanās, gadījies arī kāzās. Rāvis viens pats divas dienas pēc kārtas.

Armijā  tanki un darbnīcas. Nekādas mūzikas.

 

 

Leonards spēlē savas nākamās sievas Līvijas pilngadības svētkos

(toreiz vēl abi nezinājuši, ka apprecēsies).

 

Pēc armijas strādājis Medņevas sovhozā par mehanizatoru. Vēlāk izveidota sava zemnieku saimniecība Dzeguzes.

Šobrīd Leonards labprāt uzspēlē ģimenes svētkos. Vienmēr patikušas jautras melodijas, visādi šlāgeri.

Leonards 2011. gada pavasarī savās mājās

 

Gribētos, lai arī mazbērni (4 puikas) mācītos spēlēt. Nu uzsit jau karotes vectēvam ritmā mājas ballītēs. Mazdēls Kristaps mācās mūzikas skolā akordeonu. Vecākie mazdēli arī dzied visos skolas un daudzas pagasta pasākumos. Dzied arī meita Inese. Gan vokālajā ansamblī Melodija, gan solo.

Pagaidām par vectēva muzicēšanu vislielākā interese ir visjaunākajam mazdēlam, 3-gadīgajam Harijam. Ko var zināt? Varbūt aug Babānu muzikantu dzimtas jaunā paaudze?...

 


18. Marijanna Kokoreviča

 

Dzimusi 1952. gada 18. martā Medņevas pagasta Viduču ciemā, dzīvo Medņevas ciemā

 

Spēlēja:

garmošku

akordeonu

 

Vienmēr enerģiskā un smaidīgā Marijanna, kura dzied, cep maizi, šuj, brauc ar velosipēdu, slauc govi, stāda puķes& jā, to visu gan dara ar vienu roku. Kad bija abas rokas, spēlēja garmošku un akordeonu.

Meitiņai Initai bija tikai gads (1978. gadā), kad notika nelaime: paslīdēja kāja un, krītot uz motorzāģa, Marijannai tika norauta kreisās rokas plauksta. Invaliditāte uz visu mūžu. Dzīve pārvērtās vienā mirklī, bet bija jādzīvo vien tālāk.

 

Brālis Juris (ar akordeonu)

 

Runājot par dzimtas muzikantiem, jāstāsta, ka Marijannas tēva brālis Marjans spēlējis kokli un garmošku. Arī brālim Jurim mūzika ļoti interesējusi jau no mazotnes. Māte Buorbala pārdevusi sivēnus un nopirkusi dēlam garmošku.

Pašai Marijannai gadījies tā, ka 7. klasē salauzusi kāju. Ko nu darīt? Cik ilgi tā gultā sēdēsi? Paņēmusi garmošku un sākusi pamazāmčīgāt. Sākusi ar to pašu vienkāršo Maza, maza meitenīte, salasījusi un tālāk jau viss aizgājis nemanot. Spēlējusi visur, kur tik iespējams.

Lielas balles bijušas Viduču ciema vecajā kantorī. Spēlējusi arī tur. Arī Rekavas vidusskolas ballēs. Populāra bijusi dziesma Brūnacīte, krievu dziesmas ?????? ????? ?????? un visādas ziņģes.

Kopā ar visu ģimeni braukājuši pa ciemu čigānos (ķekatās). Marijanna spēlējusi, mamma ar tēvu dziedājuši. Reiz braukuši čigānos dziļā ziemā. Ragavas apgāzušās, garmoška izkritusi un salūzusi skrandās. Nācies pirkt jaunu.

Marijanna turpina stāstījumu: Uzsāku mācības Viduču 8-gadīgajā skolā. Skola atradās 10 km attālumā no mājām tāpēc lielāko mācību laiku kopā ar brāļiem dzīvoju skolas internātā. Mācības skolā notika 6 dienas nedēļā, brīvdiena bija tikai svētdiena.

Skolā biju priekšzīmīga skolniece, labi mācījos, biju aktīva pašdarbniece, jo tika dziedāts vai katrā pasākumā, laba sportiste.

Pēc pamatskolas beigšanas mācības turpināju Rekavas vidusskolā. Tie bija manas jaunības labākie un skaistākie gadi. Klases kolektīvs bija ļoti draudzīgs, skolotāji bija ļoti zinoši un saprotoši.

Visus trīs gadus skolā vadījusi pašdarbību. Arī vidusskolas laiks neizpaliek bez dziesmas, jo Marijanna dzied izlases korī, meiteņu ansamblī un kā soliste dažādos pasākumos. Visam klāt nāk muzicēšana, jo pašmācības ceļā apgūta garmoškas un akordeona spēle.

Akordeonu Marijanna sākusi spēlēt tieši vidusskolā.

 

 

Marijanna (centrā)

 

Dzīve rit uz priekšu, bērni aug, apmeklē bērnudārzu Borisovā, uzsāk mācības Mežvidu pamatskolā. Pēc nelaimes pašai vairs nesanāk muzicēt, tāpēc šo māku Marijanna cenšas ieaudzināt savos bērnos un ir jādomā, kur viņi varētu apgūt muzicēšanas pamatus.

Tuvākā mūzikas skola ir Viļakā, tāpēc 1987. gadā ģimene pārceļas dzīvot uz Viļaku.

Dzīvojot Viļakā, Marijanna dzied Viļakas kultūras nama jauktajā korī nu 1990. gada Dziesmu svētkos pirmo reizi kāpj uz Mežaparka lielās estrādes.

 

 

Marijanna (otrā rindā  otrā no labās)

ar Medņevas pagasta sieviešu vokālo ansambli Melodija.

 

Brīvā laika laukos tikpat tā nav, bet ja visu labi izplāno, tad var paspēt ne vien apmeklēt dažādas lekcijas, mācību kursus, iesaistīties dažādos projektos un tos realizēt, aizbraukt pieredzes apmaiņā vai kādā ekskursijā, apmeklēt teātri vai koncertu, bet arī piedalīties pagasta pašdarbībā.

 

Susājos Vēršukalnā (Marijanna- ceturtā no labās)

 

Etnogrāfiskajā ansamblī Marijanna dzied jau ilgus gadus. Kopā ar ansambļa sievām pabūts un dziedāts vai katrā Latvijas novadā.

Marijanna stāsta: Tā kā dziesma ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa, dziedu vēl pagasta vokālajā sieviešu ansamblī Melodija, kura vadītāja ir mana meita Inita Raginska. Aicina mani vēl dziedāt baznīcas korī, bet nevar jau visur paspēt.

Nu jau trešo gadu Marijanna dzied arī Medņevas folkloras kopā Egle.

 

 

Atvadoties no Luksemburgas folkloras kopas Dzērves 2010. gada vasarā Viduču pamatskolas pagalmā. Marijannna  pirmā no kreisās.

 

Marijannai dziesmu kamolu šūpulī ielikusi viņas māmuļa Borbala, kura arī dziedāja etnogrāfiskajā ansamblī.

Dod, Dievs, katram saglabāt tādu dzīvesprieku un enerģiju, kādi ir viņai.

 

 

 


 

19. Laimonis Duļbinskis

 

Dzimis 1954. gada 1. janvārī Medņevas pagasta Viduču ciemā,

pašreiz dzīvo Balvos

 

Spēlē:

garmošku

bajānu

 

Laimoņa ģimenē abas vecmāmiņas bijušas lielas dziedātājas. Garmošku spēlējis onkulis Jānis un vecākais brālis Vilis. Laimonim bijuši kādi 3-4 gadi, kad sācis mēģināt spēlēt. Sākumā uz spilvena, tad ķēries pie īstās garmoškas. Pats iemācījies un gados piecos jau spēlējis pilnā sparā. Vēlāk  skolā.

Tēvs redz, ka arī jaunākajam dēlam tā lieta ļoti interesē. Vecā tēva garmoška Čaika jau bijusi apgūta pilnīgi. Sagribējies iemācīties spēlēt bajānu.

Vasarā Laimonis strādājis sovhozā uz siena grābjamās mašīnas, nopelnījis naudu. Tad abi ar tēvu braukuši uz Viļaku un veikalā Turība nopirkuši kāroto mūzikas instrumentu.

 

 

Laimonis (centrā) ģimenes viesībās

 

Tā pašmācības ceļā apgūta gan garmoškas, gan bajāna spēle. Spēlējis ne tikai dažādos mājas un ciema pasākumos un ballēs, bet arī kāzās.

 

Mājas ballītē

(Laimonis - centrā pie sitamajiem instrumentiem)

 

Repertuārā visas vecās ziņģes: Klētiņa un citas. Ciema meitas dziedājušas. Kāzās spēlējis kopā ar citiem muzikantiem un protams, ka abos galos. Vēl mācījies Malnavas tehnikumā, kad pirmo reizi oficiāli uzaicināts par kāzu muzikantu. Kāzas bijušas Jāņa Logina brālim. Laimonis gan mēģinājis atrunāties, ka vēl nav tik lielas pieredzes, ka viens nav spēlējis, bet brūtgāna radi nav atstājušies  viss būs labi, visu nospēlēsi. Nu ko darīt? Piekritis. Laimonim bijuši vēl tikai 16 gadi, kad patstāvīgi nospēlējis kāzas no brūtgāna gala. Otrā, brūtes gala jau bijuši citi muzikanti. Tad jau varējuši arī pamainīties.

 

 

Kāzās Medņevas pagastā. Laimonis ar bajānu (pirmais no labās)

 

Malnavas tehnikumā kaut kā spēlēt nav sanācis. Tur dziedājis korī. Arī armijā nē. Toties pie tēva mājas ballītēs  no sirds. Īpaši tēvam paticis, kad Laimonis Līgo vakarā spēlējis pie ugunskura.

Pašreiz mājās ir bajāns. Drusku tikai jāparemontē. Bet tā spēlēšana gan tā retāk sanāk. Ja nu ģimenes viesībās. Garmoškas gan nav. Bet ja būtu, varbūt arī uzspēlētu.


20. Leonards Locāns

 

Dzimis 1955. gada 15. jūlijā Medņevas pagasta Medņevas ciemā,

dzīvo Semenovas ciemā.

 

Spēlē:

garmošku

bajānu

 

Sācis spēlēt apmēram 6 gadu vecumā. Tēva brālis Jānis Locāns Bernada dēls, bijis liels muzikants. Pats taisījis ermoņikas, bungas, pats uz tā visa spēlējis. Mazajam Leonardam dikti liela interese. Sācis pamazām kopā ar onkuli paspēlēt. Sācis ar bungu sišanu, vēlāk mēģinājis piespēlēt garmošku.

 

 

Krustmeitas Ritas kāzās 80-ajos gados. Leonards  ar garmošku

 

Reiz bijis ciemos vienās kaimiņu krustībās. Visi nosvinējušies un aizgājuši gulēt. Leonards klusiņām paņem garmošku un sāk čīgāt.

Kādā rudenī ar tēvu braukuši uz Viļaku pirkt obligāto zilo skolas formu. Iegājuši veikalā Turība un tur maza, skaista garmoška. Maksā 25 rubļi. Leonards skatās, skatās: Tātoj, nūpīrc man garmošku!... Tēvs nopērk ar. Nu, skolas formai naudas vairs nepaliek. Mājās no mammas abi dabū sutu, bet kas izdarīts, izdarīts.

Sāk pamazām mēģināt Maza, maza meitenīte. Mamma klausās, klausās un apraudas. Visas dusmas pāriet.

 

 

Jermacāna Jāzepa kāzās 1987. gada 13. jūnijā. Leonards  ar garmošku

 

Tālāk jau tā spēlēšana gājusi plašumā. Visas dziesmas, ko vien izdzirdējis. Spēlējis arī skolas ballītēs. Jubilejās, talkās, kāzās. Kā jau kārtīgam lauku muzikantam pienākas.

 

 

Krustmeitas kāzās 1984. gada 7. janvārī.

 

Spēlējis Logina Staņislava (miris) kāzās. Braukuši no Medņevas līdz Preiļiem. Tā visu ceļu bez pārtraukuma arī nospēlējis. Gan ziņģes, gan Paula dziesmas. Otrā dienā paskatās  rokas zilumos.

Dikti labi savulaik saspēlējušies ar Oļģertu Bērziņu (miris) vienās kāzās Rogovskos. Leonards uz garmoškas, Oļģerts uz bajāna.

Šobrīd Leonards arī pats spēlē bajānu.

 

 

2001. gada aprīlī mājās

 

Atmiņā palikušas vienas dikti jautras kāzas Gulbenē pie radiem. Leonards ar vēl vienu muzikantu no Medņevas (līdzi garmoškas, bungas), divi citi muzikanti - no Žīguriem. Ap pusnakti atbrauc ātrās palīdzības mašīna  līgavu zagt. Ar visām sirēnām. A mēs tik spēlējam, smejas Leonards.

Leonards stāsta, ka katram muzikantam jau esot savs, atšķirīgs stils, atkarībā no paša rakstura un dzīves pieredzes. Viens spēlē no augšas, cits  savādāk.

 

 

Kopā ar dēlu Linardu un meitu Elīnu 2006. gada februārī

 

Pašam ir pirkstu traumas. Bet tas netraucē spēlēšanai. Reiz kāds dakteris Gulbenē esot jautājis, kāpēc viņam tādi gari pirksti. Es tak esmu muzikants!, Leonards skaidrojis.

Patīk spēlēt, kad citi dzied. Pats nedziedot. Un ļoti patīk spēlēt jautras melodijas. Ir jau repertuārā arī tādas mierīgas. Un vēl ir paša sacerētās.

 

 

Medņevā, Ermoņiku skaņās 6 2011. gada 30. aprīlī

 

Leonards spēlē bieži. Ne tikai svētkos vai pasākumos. Arī sava prieka pēc. Un lai kaimiņiem prieks. Cer, ka dēls Linards arī kādreiz par to ieinteresēsies.

Bet pagaidām vakarā logs vaļā un, lai skan viss pagalms!

 

 


 

21.Ilmārs Šaicāns

 

Dzimis 1955. gada 27. novembrī Viļakā, dzīvo Medņevas pagasta Semenovas ciemā.

 

Spēlē:

akordeonu

 

Savulaik vecāki aizveduši Ilmāru uz Viļakas pilsētas mūzikas skolu. Lai dēlam būtu vispusīgas attīstības iespējas, jo tajos gados nekāda cita interešu izglītība nav bijusi pieejama.

Tēva rados kāds spēlējis cītaru. Vecmamma (tēva māte) bijusi ļoti muzikāla  dziedājusi baznīcas korī. Tēvs ar labu muzikālo dzirdi  dziedātājs. Arī brālis Andris mācījies mūzikas skolā, pūtējos, taču nav pabeidzis.

Ilmārs mācījies pie skolotājas Rotas Palejas un līdz ar 7. klasi, pabeidzis arī mūzikas skolas akordeona klasi. Kopā ar Ilmāru iestājušies vairāki bērni, taču vecāku ierobežotās maksātspējas dēļ pabeiguši tikai 6. Maksa bijusi 12 rubļi ceturksnī, gadā  48. Tā tajos gados bijusi diezgan nopietna nauda.

Mūzikas skolas direktore bijusi Blūma.

 

 

Viļakas mūzika skolas izlaidumā1970. gadā.

(Ilmārs  otrā rindā vidū)

 

Tā muzikālā lieta aizgājusi labi jau no pirmās mācību dienas. Ilmārs ļoti atzinīgi novērtē tā laika mūzikas skolas pedagogus un vispārējo līmeni. Protams, vislabāk paticis sēdēt ne jau pie obligātās programmas, bet spēlēt pašam savus ziņģu un tautasdziesmu gabalus. Taču mācījies arī solfedžo, mūzikas vēsturi un vēl šodien var spēlēt arī pēc notīm. Tikai nav īpašas vajadzības, jo Ilmāram ir ļoti laba muzikālā dzirde un viss, kas spēlēts pēc mūzikas skolas pabeigšanas, paša apgūts un spēlēts tikai pēc dzirdes.

Mūzikas skolā bijis arī akordeonistu ansamblis. Spēlējuši visos pilsētas pasākumos, snieguši arī akadēmiskos atskaites koncertus Viļakas Kultūras namā. Reiz pat piedalījušies konkursā Rēzeknē.

Toreiz zēniem obligāti bijusi jāapgūst pūšamā instrumenta, trompetes spēle. Tā arī patikusi labāk nekā klavieres. Bet nebijis īsti skolotāja, kas to var mācīt. Pēc mūzikas skolas beigšanas tomēr gribējies to trompeti apgūt. Ilmārs individuāli gājis pie skolotāja Viļņa Barovska, mācījies spēlēt korneti.

Viļakas vidusskolā toreiz darbojies pūtēju orķestris. Skolotājs iekārtojis Ilmāru spēlēt. Kad no orķestra aizgājis basists, Ilmārs sācis pūst tubu, viszemākā reģistra instrumentu. Kuriozi gadījušies, kad jāspēlē kādā svinīgā pasākumā ziemā, bet tubas salst ciet. Vai tumsā, kad neredz notis. Tad pierīkojuši lukturīti.

Tajos laikos ļoti skaisti Viļakas zaļumballēs spēlējis arī Žīguru ciemata pūtēju orķestris.

Ilmāra sapnis  iemācīties spēlēt saksofonu. Savulaik gribējis ar to sākt pie skolotāja Barovska, bet tas teicis, ka sākumā jāapgūst pūšanas iemaņas uz vienkāršākiem instrumentiem.

Skolas orķestris spēlējis katru gadu valsts svētkos: 1. maijā, 7. novembrī. Orķestris ar maršiem pa priekšu, svinīgs parādes gājiens ar karogiem aizmugurē un  cauri pilsētai. Populārs maršs bijis Līgo laiva uz ūdeņa.

 

 

Ilmārs savā 40-ajā dzimšanas dienā.

 

Tad skolotājs V.Barovskis aizgājis no orķestra un kādu laiku vadību uzņēmies Ilmārs. Nu, ar puikām nav gājis viegli. Orķestris beidzis savu darbību.

Tad  3 gadi dienests armijā. Uz visām kazarmām bijis viens bajāns. Ilmārs drusku pamācījies un jau sācis spēlēt dažus gabalus. Taču pārnācis mājās un atgriezies pie akordeona.

Gadījies spēlēt kopā ar Jāzepu Zarembu. Vienu brīdi Medņevas ciema klubā sanācis tāds instrumentāls ansamblis: puiši ar ģitārām, Ilmārs sācis spēlēt Joniku, taču kaut kā līdz galam nesaveidojušies.

Toties Ilmāram bieži nācies spēlēt Mendelsona maršu svinīgajās laulību reģistrācijās ciema klubā.

Šobrīd Ilmārs strādā Žīguru MRS par mežizstrādes vadītāju.

Pēdējos gados Ilmārs spēlē ģimenes svētkos un sava prieka pēc. Nav sveša klavierspēle.

Varbūt kādreiz varētu sarīkot arī pagalma svētkus?

 

 

 

 

 

 


22. Terēzija Brokāne

 

Dzimusi 1956. gada 18. martā Susāju ciemā, dzīvo

Medņevas pagasta Tereškovas ciemā

 

Spēlē:

akordeonu

bajānu

 

Terēzijas mammu Valentīnu Dievs bija apveltījis ar kolosālu balsi. Ar tādu operā būtu jādzied. Tētis nolēmis  ja var tik skaisti dziedāt, tad var arī spēlēt. Bet mamma palikusi pie dziedāšanas.

Tēvs spēlējis akordeonu. Terēzijai  interesanti! Sākusi pamazām mēģināt. Kur tu teci. Tad pārējos gabalus. Skolā gājusi 5-6.klasē, jau spēlējusi, taču vēl kautrējusies. Internātā spēlējusi.

Pamēģinājusi arī bajānu. Nav jau klaviatūra kā akordeonam, bet tikusi galā arī ar šo instrumentu. Garmoška nav mēģināta, bet ja tolaik būtu bijusi mājās, gan jau apgūtu arī to.

 

 

Sudarbes 8-gadīgajā skolā no 1975.-1076. gadam Terēzija mācīja dziedāšanu

 

Vecākais brālis arī gribējis uzspēlēt, bet tam gluži nesanācis vis.

Māsa Ināra gan mācījusies Rēzeknes mūzikas koledžā, talantīgi spēlējusi klavieres. Terēzija  visu pašmācības ceļā.

Mājās bieži rīkojuši viesības. Terēzija spēlējusi gan viena pati, gan ar vīra draugu muzikantu Leonardu Locānu. Pa visām radu ballēm izspēlēts.

 

 

Mājas viesībās Sudarbē 1976. gadā. Terēzija ar akordeonu.

 

Vecajā ciema klubā, kad rīkojuši balles, gadījies spēlēt kopā ar mūzikas skolotāju Janīnu Dukaļsku.

80-ajos gados Medņevā izveidojusies kapela mūzikas skolotājas Irēnas Andranovas vadībā. Kādu laiku Terēzija tur spēlējusi akordeonu. Braukuši uz visādiem pasākumiem, pat uz Preiļiem, spēlējuši pavadījumu deju kolektīvam.

Kādā Medņevas etnogrāfiskā ansambļa jubilejā spēlējusi ballē, nomainot citus muzikantus.

 

 

Brāļa kāzās 1977. gadā kopā ar muzikantu Juri Dukaļski.

 

Tanī pašā vecajā ciema klubā reiz ar ģimeni piedalījusies Spietā. Tad piedalījusies arī Terēzijas meita Ilze un vīramāte Antoņina, arī liela dziedātāja. Nezin kā toreiz gadījies, ka dziedājušas divas tādas paskumjas dziesmas.

 

 

Medņevas etnogrāfiskā ansambļa10 gadu jubilejā (Terēzija ar akordeonu)

 

Terēzija strādā Viļakas pirmsskolas izglītības iestādē par audzinātāju. Protams, ka jāuzspēlē arī mazajiem audzēkņiem. Dārziņā sākusi strādāt 1983. gada novembrī. Vai! Daudz spēlējusi tajos laikos. Akordeons kā kārts kaklā, smejas Terēzija.

 

 

Kāzās Susāju ciemā 1976 gadā (Terēzija ar akordeonu)

 

Īpaši uz Jaungada eglītēm. Kopā ar Mariju Boldāni spēlējušas pa visādām organizācijām gan Viļakā, gan Balvos. Kā Salatētis un Sniegbaltīte. Dziedājušas, spēlējušas, dejojušas, vadījušas rotaļas.

 

 

Viļakas bērnudārza 50 gadu jubilejas koncertā (Terēzija ar akordeonu)

 

Terēzijas ģimenes māja atrodas netālu no ceļa. Nu, nepalaižot garām gandrīz nevienas kāzas. Taisot vārtus. Protams, ka ar dziedāšanu un spēlēšanu.

Patīk lustīgi gabali. Tā, lai visiem kājas cilājas. Nav ko sēdēt!

Terēzija ne tikai spēlē, bet arī daudzus gadus dzied Viļakas KN sieviešu vokālajā ansamblī. Vienmēr smaidīga, eleganta, gaiša. Droši vien tādam arī jābūt talantīgam muzikālam cilvēkam.

 

 

 


 

 

23. Jānis Liepiņš

 

Dzimis 1957. gada 17. jūlijā Medņevas pagasta Aizgalīnes ciemā,

kur dzīvo arī šobrīd.

 

Spēlē:

garmošku

 

Jāņa tēvs Jāzeps Smuška spēlējis garmošku, akordeonu, bajānu un cītaru. Parasti saspēlējušies ar tuvējo kaimiņu Ādolfu, kurš spēlējis vijoli.

 

 

Jāņa tēvs Jāzeps Smuška

 

Jānim bijuši gādi14 - 15 gadi, kad nolēmis arī pamēģināt, vai tā tēva garmoška klausīs vai nē. Izrādījies, ka klausīs gan. Mamma iedevusi naudu un Jānis nopircis savu, par 45 rubļiem.

Medņevas pagasta pašdarbnieki 50-ajos gados. Jāņa tēvs Jāzeps ar bajānu.

 

No notīm  nekādas saprašanas. Sācis spēlēt pēc dzirdes. Bijusi gan nopirkta tāda grāmata krievu valodā par ermoņiku spēles apgūšanu pašmācības ceļā. Tanī bijušas arī visādas krievu dziesmas, bet to visu Jānis nolicis malā. Spēlējis pats.

Pirmie gabali: Vecās liktens dzirnas, tad Aiviekstes ozoli. Tā arī mācījies un spēlējis visādus gabalus. Bet tikai mājās. Arī skolā ne.

 

Mājas viesībās. Tēvs Jāzeps ar akordeonu

 

Armijā daudz spēlējuši draugi. Gan Piemaskavas vakarus, gan Amūras viļņus. Jānim toreiz kaut kā negribējies. Tā arī nespēlējis.

Pārnākot no armijas, arī paspēlējis tikai pa mājām. Tikai kādu reizi aizgājis Jāņos pie kaimiņiem.

Medņevas folkloras kopa Egle nesen palūgusi Jāņa garmošku nedaudz paspēlēt vienā pasākumā, jo tai ir diezgan neparasts, bagāts skanējums. Kad garmoška atgriezusies mājās, tad Jānis arī pēc 5-6 gadu pārtraukuma ir atsācis spēlēt. Nedaudz traucē pirkstu traumas.

 

 

Jānis Liepiņš tēva mājās 2011. gada pavasarī

 

Jānim vairāk patīk mierīgas, pat mazliet skumjas melodijas. Nu ko, katram muzikantam savs stils un savs rokraksts. Galvenais, ka Aizgalīnes ciemā joprojām ieskanas vecā skaistā garmoškas Vesņankas balss.

 

 


24. Vilhelms Logins

 

Dzimis 1957. gada 26. augustā Medņevas pagasta Slotukalna ciemā,

kur dzīvo arī šobrīd

 

Spēlē:

garmošku

 

Vilhelma ģimenē divi Jāņi vectēvs un onkulis spēlējuši garmošku. Mamma Adele  cītaru un garmošku. Nu kā te lai nesāk spēlēt arī Vilhelms?

Sācis pavisam mazs. 4-5 gadi. Garmoška sniegusies pāri zodam. Acis un deguns vien ārā.

Vairāk patikušas tādas lēnākas melodijas. Gājuši Viduču skolā un kopā ar māsīcu Līviju dzīvojuši internātā. Māsīca arī spēlē garmošku. Tā palaikam internātā pa vakariem kopā arī uzspēlējuši. Internātā dzīvojusi arī cita skolniece, Terēzija. Viņa spēlējusi akordeonu. Skolā mācījies vienā klasē ar kaimiņu Jāni Smušku. Sēdējuši arī vienā solā. Un abi spēlējuši garmoškas. Jā, un abiem vairāk paticis spēlēt mājās, nevis plašākas publikas priekšā.

 

 

Pie kaimiņiem mēslu talkā

 

Skaļi nevarējis, jo lejā zem istabiņām tolaik bijuši divi skolotāju dzīvokļi. Kāds te troksnis pa nakti?

Pasākumos gan nav gribējies spēlēt. Kautrējies. Licies, ka lāgā nesanāk.

Armijā nesanācis spēlēt. Garmoškas nav bijušas, tikai ģitāras. Tās citi dienesta biedri spēlējuši.

Kādreiz pamēģināts arī bajāns, bet ar to nekāda lielā draudzība nav sanākusi. Palicis pie garmoškas.

 

 

Vilhelms ar garmošku viesībās pie kaimiņiem

Kā jau visi ciema muzikanti spēlējis mājas viesībās, Līgo vakaros. Bet tomēr vairāk savējo radu lokā.

Šobrīd mājās vēl ir Tulas garmoška. Ar skaistu balsi. Nu gan jau labu laiku nav spēlēta. Varbūt jau laiks nocelt to no skapjaugšas, noslaucīt putekļus un lai skan tā skaistā balss.


25. Ināra Sokirka

 

Dzimusi 1959. gada 12. augustā Medņevas pagasta Bordovas ciemā,

dzīvo Semenovas ciemā.

 

Spēlē:

garmošku

 

Man ir palaimējies piedzimt visdziedošākajā ciemā no visa Medņevas pagasta. Visa apkārtne klausījusies, kā dziedādami sestdienās uz zaļumballi, dodas Bordovas puiši un meitas.

Zaļumballēs vispirms izdancinājuši sava ciema meitas. Tad tikai gājuši dancināt katrs savu nolūkoto simpātiju.

 

 

Pasākumā Siena talka Medņevā

 

Mamma atceras, ka polkās lēkuši kā pa gaisu. Bordovas ciema dancotāji parasti palikuši uzvarētāji. Kaut vai mēle pār plecu.

Jaunatnes bijis daudz. Braukuši uz kapusvētkiem. Puiši veduši meitas uz velosipēdiem. Tāda lepna braukšana, ka vai nu! Pēc tam zaļumballe. Meitas, savās ar krītu vai zobu pulveri balinātajās čībiņās, kā piesit kāju, balts vien noput! Uzreiz varējis redzēt, kurš no puišiem lielākais dancotājs  kuram bikšu starām apakšmala balta.

Muzikanti nedzēruši. Nedrīkstējis izgāzties. Kas tevi tādu vairs citu reizi aicinās?

Pa visiem šķūņa stūriem  bērzi. Pat visas sijas apspraustas. Sākušās balles parasti pēc saules rieta. Un  līdz rīta gaismai!

Balle beidzas, pēdējais valsis izskanējis un muzikants nokliedzas: Nuokušū sastdīn balle &.. škuvnē! Un nosauc vietu, kur tā balle notiks.

Mammas tēvs Daniels (mans vectēvs) bijis ne tikai labs muzikants, bet arī apveltīts ar skaistu spēcīgu balsi. Paticis dziedāt. Nu, meit, kū sadzīduosam? Dziedājuši Pie Daugaviņas esmu dzimis, Pa Baikāla drūmajām stepēm.

Mamma ar smaidu atceras, kā reiz dziedājusi kopā ar tēva brāli Marjanu. Viņam Kazukalna ciemā bijusi iecerēta meitene. Kādā Līgo vakarā tā atnākusi ciemos pie kaimiņiem aiz upes. Onkulis Marjans paņem cītaru, paaicina mazo krustmeitu Irēnu, nosēstas abi uz kalna, lai aizskan pāri upei, spēlē un dzied:

Bods, bods, nūža, nūža,

Puortikušs, paādušs.

Dziesma bijusi Cuvka dričūs  melodijā. Irēna dzied, dzied un domā: Interesanti, vai tā onkuļa meitene dzird, kā mēs te skaisti dziedam?

Biju vienīgais mazais bērns mājā, tāpēc visi mani ļoti lutināja: rotaļājās, lasīja pasakas, dziedāja un pat dejoja ar mani.

Gan manu vecāku, gan tēva brāļa Broņislava ģimenes bija ļoti muzikālas. Visās saiešanās un mājas ballēs daudz dziedāja, dejoja, brālēns Jānis spēlēja garmošku. Galvenās dziedātājas bija mana mamma Irēna un māsīca (arī mana krustmāte) Emerita.

Dažādas dziesmas un mūzika vienmēr ir skanējuši pāri manai bērnībai: tautas dziesmas, ziņģes, baznīcas dziesmas, tolku bolsi, ermoņikas.

Vecmamma Emma stāstīja, ka ienākot vīra Daniela ģimenē viņa ienākusi arī muzikantu ģimenē. Visi vīra brāļi pratuši spēlēt kādu mūzikas instrumentu: vijoli, kokli, cītaru, pratuši tos arī paši izgatavot. Vispār bijuši meistari ar zelta rokām un galvām. Vectēvs skaņojis cītarus citiem apkārtnes ciemu muzikantiem.

 

Svētkos Medņevas pagastā 20-ā gs. 30-ajos gados.

Vectēvs Daniels  otrā rindā pirmais no kreisās

 

Vectēva brālis Staņislavs spēlējis vijoli, brālis Marjans  cītaru. Iegādājušies arī kontrabasu. Vijoles lociņus taisījuši no aitu zarnām.

Vecmamma atceras, ka visi brāļi gājuši spēlēt dažādos pasākumos, kāzās. Šī, kā jaunā sieva arī līdzi. Bet ko tā sēdēsi, kad visi spēlē. Vecmamma smejas: Uzliku vectēva hūti, pa jokam vēl iespraudu pīpi zobos un situ dzelztiņus.

Mācījos Viduču astoņgadīgajā skolā un, protams, dziedāju, jau no 1. klases. Mana dziedāšanas skolotāja bija Janīna Dukaļska, ar kuru kopā tika dziedāts vēl daudzus gadus arī Žīguru kultūras nama ansamblī, korī un apbraukāta ne viena vien skate un koncerts.

Gadījās tā, ka mamma izlēma šķirties no tēva, jo nebija spēka vairs cīnīties ar zaļo pūķi.

Mamma bija jauna, skaista, dziedoša, visos pasākumos uzmanības centrā. Mūsu ģimenē ienāca patēvs Ēvalds, lauku muzikants ar Dieva dotu talantu. Viņš spēlēja garmošku. Ēvalds kļuva par tēvu man un par vislabāko vectēvu pasaulē manam dēlam. Viņš bija spēlējis visās lauku kāzās, ballēs un jubilejās. Smējās, ka reizēm pēc 3 dienu spēlēšanas rokas bijušas tulznās, bet neko darīt marka jātur. Gan garmošku, gan bajānu spēlēja arī abi viņa brāļi.

Kā man jau no mazotnes bija gribējies iemācīties kaut ko spēlēt! Nu mājās bija muzikants ar visu dzīvu un skanošu instrumentu. Ķēros klāt tai lietai nopietni. Palūdzu, lai parāda no kura gala var kaut kādu skaņu izvilināt. Patēvs parādīja, izstāstīja, ieteica, ka varot sākt ar tādu vienkāršu dziesmu kā Rudeņa dienas, rudeņa naktis .

Nu labi. Bet kā lai tiek galā ar tiem pirkstiem, kuri kustas abām rokām reizē? Patēvs pamācīja, kā tos pirkstus pareizi iestādīt. Gāju kaut kur ārā prom un līdz asarām noņēmos ar čīgāšanu, līdz vienā brīdī, par lielu brīnumu pašai dziesma gāja vaļā. Kā pirmo iemācījos, skolā dziedāto Griezies dūcot, vārpsta mana, žigli, žigli ratiņš skrien. Tā bija 6. klase.

Es apguvu gandrīz visu šlāgerrepertuāru. Iemācījos pat kāzu maršu. Kādu reizi pat uzspēlēju skolas ballēs, jo toreiz jau spēlēja paši, tad parādījās plates.

 

Mana mamma Irēna ar patēvu Ēvaldu Putnānu

 

Pirmo reizi uz vecā Medņevas ciema kluba skatuves ar garmošku rokās uzgāju 1973. gada decembrī. Mācījos 8. klasē. Togad skolā pirms eglītes bija sarīkots tāds kā pašdarbības konkurss un katrai klasei bija jānāk ar saviem priekšnesumiem. Mūsu audzinātāja Lucija Lapšāne saslima. Palikām bez mammas. Ko nu? Sanācām klases meitenes (kā jau vienmēr tās ašākās un apzinīgākās skolas laikos) un sākām gudrot ko nu darīt. Izdomājām, ka es spēlēšu un meitenes dziedās. Tikko biju iemācījusies no radio (bija tāds raidījums Iemācies dziesmu) jaunu V.Kaminska dziesmu Vakardziesma. Izdomājām arī tērpus: tumši svārki, baltas blūzes un krāsainas kaklasaites. Uztraukums jau bija dikti liels, bet uzgājām un nodziedājām ar:

Sarkansaule selgā brien,

Balta kaija dusēt steidzas;

Tikai vilnis skrien un skrien,

Vilnis krastā neizbeidzās.

Rezultātā dabūjām pirmo vietu skolā.

Vēlāk, aizejot mācīties uz Viļakas vidusskolu, muļķa skuķim sāka likties, ka garmoška ir tāds dikti nemoderns instruments. Visi tajā laikā aizrāvās ar ģitārām. Trīs akordi rokā un tik dziedam Jeseņinu. Ko nu es plātīšos ar savu vecmodību. Praktiski pārstāju spēlēt. Tad nāca augstskola, kur nu tur?! Pa īstam paņēmu garmošku rokās 2006. gada aprīlī, kad Medņevas pagastā tika rīkots muzikantu saiets. Sadūšojos nospēlēt vecu valsi Ziemas vakars.

Te nu ir tas bēdīgais rezultāts  lielākā daļa repertuāra prasās pēc treniņa un atjaunošanas. Nekas, tam vienkārši vajadzīgs laiks un drusciņ pacietības.

Patīk melodiskas, ritmiskas melodijas. Tādas, kurām vai nu tūlīt gribas dziedāt, vai dejot līdzi. Vai nu īsti minorīgas, vai kārtīga polka ar asumiņu.

Vecā garmoška nu ir kļuvusi par mūsu ģimenes relikviju. Vectēvs to atdeva mazdēlam Oļegam, manam dēlam, viņa 20-ajā dzimšanas dienā. Tajā vakarā visi dēla draugi sēdēja kopā ar vectēvu pie ugunskura un klausījās, kā viņš spēlē. Viens no viņiem esot teicis: Vot, tā ir īstā mūzika!

Varbūt Ēvalds jau zināja, ka vairs nespēlēs. Nāca pēkšņa slimība, operācija un nu jau mums kā atmiņa ir tikai garmoška, fotogrāfijas un daži videoieraksti.

Un te nu es esmu. Dziedu gan pagasta vokālajā ansamblī Melodija, gan Medņevas etnogrāfiskajā ansamblī. Priecājos, ka man ir šī unikālā izdevība joprojām dziedāt kopā ar Medņevas etnogrāfiskā ansambļa sievām.

Sirds tomēr pieder tradicionālajai dziedāšanai.. Te ir tas, ko laikam visu mūžu esmu gribējusi izdziedāt. Īstās, neapdarinātās, senās, reizēm pat arhaiskās dziesmas. Daudzbalsība, saskaņa.

Tāpēc 2008. gada 11. augustā piedzima folkloras kopa Egle, kuru vadu jau gandrīz 3 gadus.

2010. gada novembrī saņēmām FOLKLORAS GODU balvu Medņevas folkloras kopai Egle par izciliem sasniegumiem sava novada tradicionālās dziedāšanas tradīciju apguvē. Bijām neizsakāmi pārsteigti, taču ļoti priecīgi. Tik īsā laikā tāda atzinība!

 

Folkloras kopa Egle 2010. gada 17. novembrī pēc pasākuma

Sudrabota zīle dzied Medņevas Tautas namā

 

Pateicoties etnomuzikoloģei Zanei Šmitei esam iepazinušies ar Luksemburgas latviešu folkloras kopu Dzērves un jau paspējuši paciemoties vieni pie otriem, kā arī sarīkot kopīgus koncertus.

Visi kopā mācāmies dziedāt un muzicēt. Varbūt nav nejaušība, ka Eglē ienāk arvien jauni mūzikas instrumenti: akordeons, bungas, kokle, cītars, vijole, dūdas un protams, garmoška.

Priecājos, ka dažādus mūzikas instrumentus spēlē dēls. Arī garmošku.

 

 

Ināra ar patēva Ēvalda garmošku 2011. gada pavasarī

 

Arī es arvien biežāk paņemu rokās veco garmošku. Tik daudz jauku, vēl nenospēlētu melodiju! Esam atgriezušās viena pie otras. Varbūt ir pienācis laiks.

 

 

 

 

26. Jānis Logins

 

Dzimis 1960. gada 10. janvārī Slotukalna ciemā, dzīvo Medņevas pagasta Viduču ciemā.

 

Spēlē:

garmošku,

akordeonu,

klavieres

cītaru

 

Jāņa biogrāfiju būtu jāizdod atsevišķā grāmatā ar nosaukumu Jāņa nedarbi. (Emīla nedarbi te diez vai izturētu konkurenci&)

Taču galvenais tomēr ir muzikālā biogrāfijas daļa.

Abi Jāņa vecāki bijuši lieli dziedātāji. Gan mamma Anna, gan tēvs Domeniks. Dziedājuši talkās un visos citos ciema pasākumos.

Garmoška bijusi nopirkta Jāņa brālim Alfrēdam. Protams, ka arī Jānim gribējies pamēģināt. Pats Jānis smejas, ka viņam liekoties, ka vēl staigāt nemācējis, bet jau sēdējis uz gultas malas un mēģinājis spēlēt. Nu noteikti bijis vēl pavisam mazs.

Spēlējis pa taustiņiem visos iespējamos virzienos, kamēr sataustījis tā, ka sākuši saskanēt bolsi, parādījusies kaut kāda melodija.

Brālis aizgājis armijā, vēlāk  biznesā. Mūzika palikusi otrā plānā.

Toties Jānis klausījies un skatījies kā garmošku spēlē kaimiņu Aloizs. Ļoti paticis. Paklausās, paklausās un skriešus uz mājām, kamēr izdzirdētā melodija nav aizmirsusies. Tad mēģina salikt pats. Vārdus vēl neatceras, bet melodijas veidojas. Visvairāk patīk tās dzīvās un jautrās, īpaši polkas. Kā pirmo tā pa īstam iemācījies Nezviedz, bērais kumeliņ. Tolaik vēl mācījies pavisam kādā pirmā vai otrā klasē.

Sākumā vairāk spēlējis mājās. Nekādos sabiedriskos pasākumos. Toties, kad radi, draugi un kaimiņi uzzinājuši un, galvenais, izdzirdējuši kā Jānis spēlē, miers mājās bijis zaudēts uz visiem laikiem. Vecākiem  tīri vai problēmas. Jāni aicina uz visām talkām, ballēm, jubilejām, kāzām. Kad nācis Līgo vakars, vispār bijis gals klāt. Kā Jānis smejas: Rāva roznā! (rāva vai pušu). Visi gribējuši dabūt savos svētkos jautro, atraktīvo muzikantu. Apkārtnē runājuši: Ka Jurku Juons spieļos, vokars būs kuo vāk!

 

Jānis kaimiņu kāzās

 

Reiz vienā Jāņu vakarā aizgājis pavisam traki. Jānis grib svinēt ar draugiem savā kompānijā, bet kaimiņi ietiepušies, ka Jānim jāspēlē pie viņiem un viss! Teikuši: Nekur tu garām nepabrauksi! Tāpat noķersim!

Jā& Labāk gan nebūtu tā teikuši. Jānis nodzīvo pa māju līdz vēlam vakaram, tad sarunā ar draugu, ka tas brauks ar savu motociklu pa priekšu, tad Jānis ar savu moci, saceltajā putekļu mākonī, un ar izslēgtām gaismām, lavīsies aiz muguras. Ceļš svaigi nogreiderēts, visi akmeņi uzcelti augšā. No ko! Brauc ar. Un taisni pretī tai kaimiņu mājai, kuri solījušies Jāni garām nepalaist, ceļa vidū gadās tas lielākais akmens& Pa gaisu aizlido i mocis, i Jānis i garmoška&. Šodien Jānim par to tikai smiekli: Kuodas trijs stundes buļļūs atguleju (jāpiebilst, ka bez samaņas) . Paldies, Dievam, viss beidzas labi. Jānis pamostas un nevar saprast ko visi kliedz un lej viņam virsū ne ta ūdeni, ne ta alu& Tikai mocis un garmoška gan sadalījušies pirmreizinātājos".

Mācījies Zilupes profesionāli tehniskajā skolā. Tur gan kaut kā spēlēt nesanācis.

 

Kaimiņa kāzās

 

Pēc armijas iepazinies arī ar nākamo sievu Birutu. Vasarās vecajā sovhoza kantorī rīkojuši zaļumballes. Zīmējuši afišas un, kā ieejas maksu norādījuši pudeli ar 40ŗ. Par tādu reklāmu toreizējā sovhoza administrācija bijusi ļoti nemierā. Jānis  galvenais spēlmanis. Kādā sestdienā Biruta ar draudzeni braukā pa apkārtējiem pagastiem un meklē kādu balli. Viss veltīgi, nekur nekas nenotiek. Dusmīgas atbrauc mājās un te Birutas mamma paziņo, ka balle notiekot tepat kaimiņos, Loginu Jānis jau spēlējot kā negudrs un jau no nez cik ilgi. Tovakar bijusi dikti laba kompānija. Balle pie Kolna Bumbaka spēlējusi un dancojusi līdz rītam. Tā arī viss sācies.

 

 

Jānis centrā ar garmošku

 

Tad arī iemācījies spēlēt akordeonu. Biruta nedaudz mācījusies mūzikas skolā. Stāvējis malā nolikts instruments. Jānis drusku pačīkstinājis un & sācis spēlēt.

Paticis spēlēt kāzās. Labi jutis publiku. Polkas, R.Paula dziesmas, pat krievu častuškas. Spēlējuši pa divi, lai būtu rezerve, kad viens piekusis. Gadījies turēt pa trim diennaktīm pēc kārtas.

Vienās kāzās spēlējuši kopā ar kaimiņu Boļeslavu Ivanovski. Tā aizrāvušies, ka jau rītā 7.00 un saimnieki lūdzas: Puiši, īdūdīt kot drusku pagulēt!... Nu labi, kad jau tā, pagulēs drusku arī šie. Bijis vēls rudens, kaut kur ap novembri. Kā jau lauku mājā, saimnieki ienesuši sienu, paklājuši uz grīdas, virsū segu un var gulēt nost. Vēl noteikuši, ka uz galda viss kaut kas ēdams un dzerams, lai ņem ko grib un dara ko grib, tikai drusku ļauj pagulēt.

Jānis ar kaimiņu muzikantu beidzot noliekas gulēt. Boļeslavam tādas pagaras rokas, tas pa miegam kā novicinās gar galdu, aizķer kaut ko un tas kaut kas uzveļas Jānim taisni uz galvas. Kaut kas liels un mīksts. Patausta, patausta, bet miegs jau mācas virsū, guļ vien tālāk. Pamostas un nevar acis atvērt. Dzird tikai, ka apkārt visi vai ģībst no smiekliem. Acis aizķepušas, garie stilīgie mati arī pilni ar to mīkstumu. Kas par brīnumiem?!.. Kaimiņš naktī nogāzis no galda torti. Nu, tādu kārtīgu, treknu lauku torti ar visām krēma rozēm. Nu ņēmušies tos matus ķemmēt, mazgāt gan ar siltu, gan aukstu ūdeni. Nekā! Jānis laidies prom. Pa ceļam, lecot pāri kaut kādam jumtam, paspējis iekrist vircas akā, tad iemeties dīķī un tad gan  kādā skatā jau bijis, tādā motociklam virsū un uz mājām!

Labprāt spēlējis kopā ar kaimiņu Smušku Jāni (miris). Kaimiņš uz vijoles, Jānis  garmošku. Eh, kur labi sapasējis!

Klavieres iemācījies spēlēt, kad meitas Kristīne un Agrita sākušas iet mūzikas skolā.

Cītars vispār esot vienkārša lieta.

 

 

Jānis Logins 2011. gada pavasarī

 

Jānim bijušas visādas garmoškas. Belarus, Vesna, Marička. Pēc pirksta traumas sācis spēlēt retāk, taču joprojām tuvas skanīgās un jautrās melodijas. Un kā gan citādi? Ja cilvēks ir tik muzikāls un talantīgs, tad mūzika būs kopā ar viņu uz visiem laikiem.

Ko var zināt? Varbūt Medņevā Jāņa vadībā vēl sanāks vidējās paaudzes muzikanti un izveidos savu kapelu, orķestri, ansambli? Vienalga kā to sauks. Lai tikai skan!

 


27. Marjans Duļbinskis

 

Dzimis 1960. gada 18. novembrī Medņevas pagasta Viduču ciemā, kur dzīvo arī šobrīd

 

Spēlē:

garmošku

 

Ģimenē garmošku spēlējis tēvs Staņislavs. Mamma Anele dzied baznīcas korī.

Marjans mācījies vēl pavisam mazās klasēs, kad sācis interesēties par spēlēšanu. Skatījies kā spēlē tēvs. Tad sācis mēģināt pats. Atkal populāro Medņevas jauno muzikantu vidū melodiju Maza, maza meitenīte.

Vēlāk nākusi Klētiņa, krievu ???????? ?? ? un citas ziņģes.

Marjans pārsvarā spēlējis mājās. Nekādos sabiedriskos pasākumos. Pats pārāk kritiski vērtē savu spēlēšanas māku. Taču Kļučnieku muzikants Jānis stāsta, ka spēlējuši pat divatā. Jānis vēl nebijis precējies. Arī māsa saka, ka kopā ar citiem ciema muzikantiem pa reizei uzspēlējis arī kādā zaļumballē.

Māsa Benita stāsta, ka arī viņa pamēģinājusi ar garmošku sadraudzēties, bet neesot izdevies. Skanējusi tikai viena puse.

Bijušas visādas garmoškas: ???????, ????????, ????????.

Marjanam mājās vēl glabājas vecā tēva garmoška. Nu pasen jau neesot spēlējis. Nekādas bildes arī neesot saglabājušās.

Žēl. Bet galvenais, ka Marjans tomēr savulaik ir iemācījies spēlēt. Tātad arī viņš ir Medņevas muzikants.

 

 


28.Vladislavs Zaremba

 

Dzimis 1961. gada 28. februārī Medņevas pagasta Raču ciemā,

dzīvo Viduču ciemā

 

Spēlē:

garmošku

cītaru

bajānu

akordeonu

altu

trombonu

ģitāru (arī 7-stīgu)

sazafonu

 

Droši vien vienkāršāk būtu nosaukt, ko Vladislavs neprot spēlēt.

Viņam ar brāli Jāzepu palaimējies piedzimt muzikantu un dziedātāju dzimtā. Tēvs Jānis, māte Broņislava un brālis Vladislavs spēlē garmošku. Vecmamma Anna Circene no Truļlovas - liela dziedātāja. Tāpēc jau no abiem brāļiem arī sanākuši unikāli lauku muzikanti.

Vladislavs atceras sevi apmēram no pusotra gada vecuma. Vēl lāgā nemācējis staigāt. Atceras, kā sēdējis gultā ar muguru uz Viļakas pusi un vecāki ielikuši klēpī vecu, paštaisītu garmošku. Tā nu sēdējis un mēģinājis kaut ko čīkstināt. Varējis paņemt kādas pirmās trīs skaņas. Pačīgā, pačīgā, tad sāk taurēt, lai ņem garmošku prom.

 

 

Vladislavs (no labās) ar brāli Jāzepu skolas gados.

 

Ar laiku palicis slims ar spēlēšanu. Bez garmoškas vairs nekādi. Spēlējis visu pēc kārtas. Mācījies viduču 8-gadīgajā skolā (šobrīd  Viduču pamatskola).Skolā ballītēs sācis spēlēt kādā 4. klasē. Mazajā skolas zālē (agrāk tur bija arī sporta zāle) rīkojuši skolēniem balles. Tur arī spēlējis.

Atceras, kā 6 gadu vecumā mamma paņēmusi līdzi saļmes (psalmus) dziedāt. Vilcis līdzi visas 3 stundas. Ja vajag, var arī tagad dziedāt līdzi.

Dziedājis tautas dziesmas, prot tolku bolsus. Bērnībā visi talkās dziedājuši un pāri ezeram sasaukušies ar kaimiņiem.

Cītaru pirmo reizi paņēmis rokās kādos 5-6 gados. Vienās radu kāzās sabraukuši muzikanti: akordeons, vijole, 3-dūru cītars (meitene spēlējusi), bungas. Muzikanti redz, ka tas mazais puika kā pielipis pie viņiem, acis nenolaiž, un gandrīz neelpo. Iedevuši paspēlēt. Mazais Vladislavs kā ņēmis to cītaru, tā arī& vienkārši sācis spēlēt. Visi brīnījušies kā traki. Nu, arī nobrīnījuši puiku. Visu nakti bijis slikti, kamēr mamma pielietojusi vienīgo Latgalē zināmo drošo līdzekli pret tādu noskatīšanu. Viss beidzies labi. Līdzīga situācija mazajam muzikantam vēl gadījusies vienās mājās iesvētībās (ilūžiņos). Toreiz spēlējis garmošku. Galva griežas, pašam nelabi& Nu tā tai Latgalē reizēm gadās. Visādi jau sanāk cilvēki un visādas viņiem ir tās acis. Un, ja vēl skaudība& Lai Dievs piedod.

Vladislavs 2 gadus nomācījies arī Viļakas mūzikas skolā. Mācījis skolotājs Harlamovs. Bijis ļoti talantīgs un interesants skolotājs. Skolā bijis nodibināts orķestris. Spēlējuši, gājuši visādos valsts svētkos svinīgos gājienos.

Vecajā Medņevas klubā par kluba vadītāju toreiz strādājusi Emerita Locāne. Notikuši visādi pasākumi. Nākuši ciema muzikanti, spēlējuši pasākumos, ballēs.

Vladislavs arī sācis staigāt uz klubu piespēlēt. 6.klasē uzrakstījis skolas direktorei Annai Šaicānei iesniegumu, ka sakarā ar to lielo muzicēšanas prasmi un gribēšanu, lai atļauj apmeklēt ciema klubā balles un spēlēt tur kopā ar lielajiem muzikantiem. Iesniegumu rakstījuši arī vecāki. To visu izskatījuši un apstiprinājusi gan direktore, gan ciema padome. Atļāvuši.

Tā jaunizcepto kluba muzikantu pēc ballēm, parasti naktī ap 02.00, lielie nogādājuši mājās.

Tajos gados jau parādījušās ģitāras, sintezators. Nu, sācis spēlēt arī ģitāru. Vispār jau 7-stīgu ģitāru uzdāvinājusi Rīgas māsīca kādā 2.-3. klasē. Īsti nesaprotot, kas te jādara, Vladislavs pēc intuīcijas un dzirdes dāvanu uzskaņojis. Kā vēlāk izrādījies, izdarījis to absolūti pareizi.

Vladislavs stāsta, ka, lai cik neparasti tas skan, nekad nav gribējis būt vadošais spēlētājs. Vislabāk paticis spēlēt līdzi kādam. Labi saspēlēties esot ar Zinti Krakopu.

Mācoties Apes PTS, izveidojis savu ansambli. Ņēmis un iemācījis puišus no Alūksnes, Gaujienas un Valkas spēlēt. Ģitāras, bungas, sintezatoru. Vēl dziedājusi meitene Ieva. Protams, bieži skanējusi tanī pusē populārā Vaidava. Te pirmo reizi arī kārtīgi dabūjis pa nagiem ar elektrību, steigā vienojot vadus.

Kad mācījušies 2. kursā (1977. gadā), no Rīgas atbraukusi komisija atlasīt dalībniekus konkursam Ko tu, proti?. Nu, skolas vadība likusi saģērbties viņu ansamblim tautas tērpus. Izdomājuši, ka varētu nospēlēt Visi ciema suņi rēja. Spēlējuši no sirds. Dziesmas pirmajā daļā visi 4 komisijas locekļi tik smaidīgi, var redzēt, ka patīk. Otrā daļā& salikuši dziesmai drusku treknākus vārdus. Skatās, komisijai stipri mainās sejas izteiksmes un nebūt uz to pozitīvo pusi. Tā Rīgas konkurss aizgājis gar degunu.

Kopmītnēs spēlējuši ģitāras. Pastiprinātājus jau neviens nedevis. Nu ko, zēni ģitāras palaiž caur VEF radioaparātiem. 3. stāvā dzīvojušas meitenes. Tās bijušas milzīgā sajūsmā par viņu muzicēšanu. Pa sestdienām braucis uz Medņevu spēlēt ballēs.

Armijā bijis pulkā vienīgais latvietis. Bijis jāņemas daudz ar tehniku. Palaikam ticis paspēlēt ģitāru.

Pēc dienesta  spēlējuši kopā ar Kalugu Imantu (miris).

Daudz spēlēts pa visādiem pasākumiem: ballēm, jubilejām, talkām, kāzām. Tais kāzās jau mūžīgi gadījušies visādi piedzīvojumi. Īpaši Vladislavam nepaticis, ka ciemiņi iesiluši un krīt uz mūzikas instrumentiem. Kādu reizi jau neredz, bet kādu reizi arī tīšām.

Reiz 1988. gadā spēlējuši vienās kāzās Tereškovā kopā ar brāli Jāzepu un kaimiņu Antonu. Spēlē un spēlē, tā aizrāvies& Pēkšņi dzird, ka tāda plāna skaņa. Skatās, spēlē viens pats. Abi līdzgaitnieki jau guļ. Nē, nu gadījies jau arī pašam visādi. Tikai tā atšķirība, ka pats var arī gulēt, bet rokas turpina spēlēt.

Citās kāzās Viduču ciemā tā spēlējuši, ka grīda ielūzusi. Nu, tur jau dancotāji pacentušies. Redz, ka dēļi vienā vietā šūpojas un tad tā kārtīgi arī piesituši. Tad sanesuši ko var atrast šķūni, aizlāpījuši caurumu, lai nav gluži jākrīt pagrabā un rāvuši tālāk.

Citreiz atkal, nospēlē kādu gabalu, un nāk tāds nopuņķojies iebraucējs no čūļu gala ciemiņiem un mēģina iebāzt naudu. Nu vispār&! Te Vladislavs nosaka tā: Iz desjatkas nūts nav rakstētas! A iz butulkas ir! Domā ko gribi&

No 1979. gadā Medņevā bijušas plaši izplatītas kaktu balles. Rīkojuši visādos vecos kantoros, dažreiz pat sveču gaismā. Vidučos meitas no mājām nesušas morsu dzert. Un tur pārsvarā viss gājis solīdi. Nekādas kaušanās. Spēlē un danco līdz rītam.

 

 

Vladislavs (ar cītaru) Večerinkā Medņevas tautas namā.

 

Ir spēlēts arī Medņevas muzikantu pasākumos Ermoņikas skaņās.

Vladislavs ne tikai spēlē, bet prot remontēt visus minētos mūzikas instrumentus. Šobrīd pie viņa remontējas 4-balsu garmoška. Vladislavs atnes parādīt remontējamās garmoškas daļas un nolasa īsu tehniski-muzikālu lekciju par 2-balsīgajām, 3-balsīgajām un 4-balsīgajām garmoškām. Nudien, tā var mazvērtības komplekss piemesties.

Sazafons izskatās pēc izliektas vara pīpes. Vladislavs rāda un māca, kā tas jāspēlē. Vienkārši pūst gaisu nekā nebūs. Jādzied, vai jāsaka vismaz tū-ū!. Lai rodas vibrācija. Tad tā interesantā skaņa parādās. Tātad, ar rokām spēlē kādu taustiņinstrumentu, ar muti pūš sazafonu. Pats jau nu gan uz līdzenas vietas ņem un nospēlē veselu melodiju.

Vēl šodien, kad dzird pa radio vai TV kādu skaistu melodiju, met visu pie malas un rauj spēlēt līdzi.

Un vēl Vladislavs pats raksta mūziku. Dažādas melodijas. Un vārdus tām klāt. Latviešu un to pašu - krievu valodā.

Raksta arī vienkārši dzeju. Tā gan ar tāda paskarbu humoru. Pārsvarā veltīta mūsu politiķiem un vispār situācijai valstī.

Kas zina, uz kādām skatuvēm šodien spēlētu Vladislavs, ja būtu pabeidzis mūzikas skolu, vai vienkārši aizbraucis uz kādu lielāku pilsētu dzīvot? Bet medņeviešiem atkal ir paveicies, ka šis neparasti talantīgais muzikants dzīvo tepat laukos. Vienkārši tā ir izlēmis liktenis.

 

 


29. Aivars Pabērzs

 

Dzimis 1961. gada 28. decembrī Medņevas pagasta Viksnīnes ciemā,

kur dzīvo arī šobrīd

 

Spēlē:

garmošku

gitāru

cītaru

bungas

klarneti (mūzikas skolā)

akordeonu (mūzikas skolā)

 

Tēva rados spēlējuši Aivara brālēni. Viena onkuļa ģimenē bijusi izveidota vesela kapela: garmoška, bungas.

Mācījies un pabeidzis Viļakas mūzikas skolas akordeona klasi. Klāt gājusi arī klarnete. Mācījis skolotājs Sjomins, Harlamovs.

Aivars mācījies jau Viļakas vidusskolas 9. klasē, kad par kolhozā ganos nopelnīto naudu pats nopērk sev garmošku. Maksājusi 54 rubļus. Protams, ka bijis mēģinājis spēlēt jau agrāk. Kā citādi, muzikantu dzimta. Bet tagad bijis savs personīgais instruments. Gājis pie kaimiņu muzikanta Boļeslava Ivanovska pamācīties. Tā sācis skanēt Kur tu teci un tad  viss pārējais lauku muzikantu repertuārs.

Spēlējis gan Viduču skolā, gan Viļakas vidusskolā. Arī Medņevā ballēs. Susāju klubā (Zvaigznes skolā) ballēs. Spēlējuši ģitāru (Aivars), basģitāru, bungas, akordeonu. Tur bijušas jautras balles visādās nozīmēs. Gan labi dancojuši, gan pamatīgi kāvušies. Tā, ka viss pagalms līgojies. Blakus mājā viens vīrs taisījis alu un pārdevis. Ballētāji sapērkas, sadzeras un iet vaļā tēvu zemes dalīšana.

Spēlējis arī Viļakas Kultūras nama vokāli instrumentālajā ansamblī. 1978.-1980. gadā.

Pirms armijas biežāk spēlējuši kopā ar Medņevas muzikantu Vladislavu Zarembu.

Armijā pārsvarā rokās ticis tikai automāts. Retu reizi  ģitāra. Drusku arī bajāns. Garmošku atsūtījuši no mājām. To atstājis par atmiņu draugiem lietuviešiem.

Malnavas tehnikumā mācījies neklātienē. Nu, tad bijis jāstrādā un jāmācās.

Vecajā ciema klubā savulaik veidojušies neskaitāmi ansambļi. Paspēlējis arī to sastāvā Ar brāļiem Slišāniem - Voldemāru un Daini.

Talkās, ballēs, jubilejās. Līgo vakaros, kāzās un atkāzās. Arī Medņevā slavenajās Viduču vecā kantora zaļumballēs.

Gadījies arī pa kādam piedzīvojumam. Reiz vienam muzikantam nokritusi cepure, tāda laba ādas cepure. Otrs, neredzēdams, ar traktoru (ar kultivatoru) pārbraucis pāri. Nu kas no tās cepures atlicis, to uzmetuši uz jumta. Tā veselu mēnesi arī tur nostāvējusi visiem par smiekliem. Citreiz ģitāru ar alu salējuši. Neko, noskalojuši, izkaltējuši, var spēlēt tālāk.

 

 

 

 

 

 

Aivars Pabērzs savā kāzu jubilejā 2010. gadā

 

Šobrīd mājās 2 garmoškas. Jautāts kad pēdējo reizi spēlējis, Aivars patīkami pārsteidz: Pirms divām dienām! Kas tad būs, ja nepaņemsi garmošku vismaz reizi nedēļā rokās?

 


30. Skaidrīte Šaicāne

 

Dzimusi 1962. gada 2. decembrī Gulbenes rajona Stradu ciemā,

dzīvo Medņevas pagasta Aizpurves ciemā

 

Spēlē:

garmošku

cītaru

 

1974. gadā Skaidrītes ģimene pārceļas no Ogres rajona atpakaļ uz dzimtā Medņevas pagasta Aizpurves ciemu. Mammai pieci bērni. Rūpju pa pilnam. Ģimenei daudz palīdz mammas brāļi Staņislavs un Jānis Erciki. Apdara savus darbus, atsteidzas palīgā māsai. Arī vectēvs Antons Erciks vienmēr atbalsta kuplo ģimeni.

 

 

Skaidrīte bērnībā ar ģimeni

 

Abi mammas brāļi  īsti lauku muzikanti, abiem savas garmoškas (ermoņikas). Pēc darba vienmēr uzrauj kādu jestru gabalu.

 

 

Skaidrītes mammas brālis Marjans radu kāzās (ar garmošku).

 

Toties vectēvs, mamma Malvīne un abas mammas māsas Janīna un Zinaīda spēlē cītaru.

Skaidrītes mamma Malvīne Ločmele uzskata, ka viņa māk spēlēt tikai drusku, kautrējas. Spēlējusi gan kopā ar visiem ģimenes muzikantiem. Sanācis vesels orķestris.

Vectēvs varējis spēlēt kaut vai aizmidzis. Nekad nesajauks ne ritmu, ne meldiņu. Pats guļ, rokas spēlē. Tēvs, Aloizs Ločmelis spēlējis bajānu. Vēlāk iegādāts arī akordeons.

 

 

Skaidrītes mammas brālis Marjans 1959. gada 18. oktobrī.

 

Kaimiņos dzīvojusi visā apkārtnē slavena muzikante Albertīne Logina (Berta). Pati spēlējusi garmošku, vīrs dziedājis. Nenoklausīties.

 

Centrā - ciema muzikante Albertīne Logina ar garmošku.

 

Vectēva mājās Lodumas ciemā bieži notikušas zaļumballes. Skaidrītes mamma Malvīne stāsta, ka viņu bērnība zaļumbaļļu laikā pagājusi tupot uz cepļa un noraugoties dancotājos. Bet balles beigas bijušas jāsagaida, jo viņu uzdevums pēc tam bijis izberzt dēļu grīdas baltas, jo baltas.

Tā Skaidrītei kopš agras bērnības visapkārt skanējusi tautas mūzika. Vesels ģimenes orķestris. Visi spēlējuši, dziedājuši. Visām dziesmām vārdus zinājām, stāsta Skaidrīte.

Un protams, ka arī pašai ļoti gribas iemēģināt roku. Sēž un skatās uz onkuļa pirkstiem, kā viņš tur spēlē. Un kāpēc pašai tie pirksti tik veikli nestaigā pa taustiņiem?

Beidzot izdodas! Pirmā dziesma, ko Skaidrīte iemācās un nospēlē patstāvīgi ir Nezviedz, bērais kumeliņ. Tad nāk Liepas satumst un nu jau maisam gals ir vaļā.

1974. gada 16. novembrī brālēnam Ēvaldam kāzas. Skaidrītei 12 gadi. Abas ar draudzeni blakus istabā mācās dejot valsi, jo nevar taču nosēdēt, kad tāda mūzika.

Krusttēvs Marjans Erciks spēlē Ances romanci un aicina Skaidrīti dziedāt līdzi.

Skaidrīte ar smaidu atceras, kā Viduču pamatskolas 8. klases izlaiduma dienā sēž puķu dārzā ar ruļļiem matos un spēlē garmošku.

 

 

Skaidrīte pirms 8. klases izlaiduma dārzā ar garmošku (pirmā no kreisās).

 

Visiem pieciem bērniem ģimenē nosvinējuši gan dzimšanas dienas, gan izlaidumus, gan pilngadības svētkus, gan karaballes.

Karaballes Medņevas pusē vienmēr ir bijušas īpašas. Sākumā nāk visi radi, draugi, kaimiņi un nes līdzi kādu humora gabalu, ar ko apsveic gaviļnieku. Pie galda arī vairāk vilcis uz kara dziesmām Div dūjiņas Es karā(i) aiziedams. Daudz dziedājuši arī krievu dziesmas.

Noskaņojums bijis divējāds: gan priecīgs, gan skumjš; kā nu tur ies puisim tai armijā. Dod, Dievs, kaut mājās pārnāktu. Un kur tad vēl padomu došana un lielā pieredzes apmaiņa no jau izdienējušo puses. Kā kuram gājis, kā ies, kā autus aptīt, kā ātri saģērbties un kas tik vēl ne.

Un protams, ka garmoškai šādā pasākumā bija ierādīta goda vieta. Danči un dziesmas līdz rītam. Pēdējā dziesma pirms aizbraukšanas  Projām jāiet...

Skaidrīte atceras, kā brāļa Jāņa karaballē 20. maijā 06.00 no rīta veduši nākamo karavīru uz Balviem, uz kara komisariātu. Pilna vaļējā kravas automašīna ar jaunatni. Parasti kādi 20-25 pavadītāji. Dziedādami, spēlēdami līdz pašiem Balviem. Māsas gan noraudājušas slapjas. No vecākiem parasti atvadījušies jau mājās.

Brāļa Viļa karaballē 5. maijā uzsnidzis sniegs. Draugs Valerjans būdams iesilis un nemierā, ka Vilis aiziet un nekas nav darāms, par protesta zīmi iemetis akā lielo mazgājamo bļodu.

80-ajos gados Aizpurvē rīkojuši Uguntiņas . Viduču vecajā kolhoza kantorī  balles. Sarunā muzikantus, uzliek afišu un pasākums var notikt. Līdz rīta gaismai.

 

 

Večerinkā Medņevas ciema klubā (Skaidrīte spēlē cītaru).

 

2006. gadā Skaidrīte, kā Tautas nama vadītāja, kopā ar muzikantu Jāzepu Zarembu izdomā, ka Medņevā ir jāsarīko ermoņiku svētki. Vēl taču tik daudz spēlētāju pa visu pagastu!

Tā, pateicoties Skaidrītei un Jāzepam, Medņevā piedzimst Ermoņiku skaņas, kuras 2011. gada 30. aprīlī izskanēja jau sesto reizi.

 

 

Ermoņiku skaņās. (Skaidrīte  pirmā no labās.)

 

 

 

 


 

31. Juris Prancāns

 

Dzimis 1964. gada 9. jūlijā Susāju pagastā, dzīvo Medņevas pagastā Bahmatovas ciemā.

Spēlē:

cītaru

ģitāru

mutes ermoņikas

 

Juris mācījies Viļakas vidusskolā, vēlāk Cēsu 4. arodvidusskolā. Cēsīs gadījusies laba grupa, muzikāls meistars, kurš spēlējis ģitāru. Visi kopā daudz dziedājuši. Puiši saveduši no mājām vairākas ģitāras.

Skolā bijuši visai stingri noteikumi kad jāmācās, kad  brīvais laiks. Tanī brīvajā laikā pa vakariem mācījušies akordus, likuši kopā dažādas melodijas, dziedājuši. Juris savā istabiņā bijis labākais muzikants. Repertuārs veidojies pārsvarā no tanī laikā aizliegtajām dziesmām: Ilmārs Dzenis, Čikāgas piecīši. Vēlāk  Kaspars Dimiters (Princesīte) un pārējā estrāde. Dzēruši tēju (un neko stiprāku), uz nelegāli ievilktas elektriskās plītiņas cepuši kartupeļus un tik muzicējuši. Pārsvarā  savam priekam.

 

 

Juris Vīksnas pagastā ar vokālā ansambļa dziedātājām

 

Un nu būtu laiks atskatīties Jura dzimtas vēsturē. Vectēvs  Donats Prancāns Latvijas brīvvalsts gados loterijā laimējis 15 ha zemes. Geinovas ciemā uzcēlis pirtiņu, kur arī sākusies visas ģimenes dzīve, dzimuši bērni. Pavisam 8  3 meitas un 5 dēli. Divi dēli (Edvards un Matīss) tikuši iesaukti leģionā, viens no viņiem nonācis (Matīss)  krievu armijas gūstā, raktuvēs. Matīss bijis ļoti muzikāls un atraktīvs, pratis spēlēt dažādus mūzikas instrumentus.

Vectēvs Aloizs Annuškāns no mammas puses pratis spēlēt kokli. Vācieši nepaņēmuši viņu armijā, jo ģimenē bijuši trīs mazi bērni. Padomju armijā iesaukts neskatoties ne uz ko. Ticis smagi ievainots, gulējis hospitālī pie Maskavas. Tad palaists mājās.

Un te sākas likteņa līkloči, vai Laimas noliktie ceļi. Viens nākamais Jura vectēvs Donats Prancāns brauc uz Vecumu staciju, lai atvestu mājās ievainoto karavīru ar amputētu kāju, otru nākamo Jura vectēvu Aloizu Annuškānu. Viņi abi vēl nav pazīstami un nezina, ka viņu dzimtu ceļi vistuvākajā laikā krustosies uz visiem laikiem.

Vecmamma Leokādija Kikuča (no mammas puses) bijusi liela dziedātāja. Mazo Juri (5-6.gadi) mamma aizved ciemos pie vecmammas. Tad visi kopā ar vectēvu gājuši uz baznīcu. Vectēvs dažreiz vedis ar to mazo mašīnīti, sauktu par invalidku. Vecmamma bijusi ļoti friša sieva, gājusi līdz Viļakai basām kājām, izejamās kurpes nesusi rokā, tikai pie lielā ceļa apāvusi, lai var smuki iet uz baznīcu.

 

 

Lietuvā Linu dienās ar Medņevas folkloras kopu Egle.

(Juris ceturtais no kreisās)

 

Vecmamma Leokādija (saukta par Ļukadi) bijusi ārkārtīgi pieprasīta saļmu (psalmu) dziedātāja. Dziedājusi tā, ka visi brīnījušies. Reiz, kādās bērēs bijis atbraucis ciemiņš no Rīgas, tāds gana smalks kungs. Paklausījies kā vecmamma dzied un teicis, ka viņai būtu jāiet dziedāt uz operu.

Kad pie vecmammas tikušas rīkotas dažādas talkas un cūku bēres, vienmēr palīgos nākuši kaimiņi, bijušie leģionāri, visādi karotāji. Pa dienu darbus apdarījuši, gājuši pa savām mājām. Tad vakarā sanākuši atkal uz vakarēšanu ar dančiem un dziedāšanu. Katram līdzi  kāds mūzikas instruments: bungas, vijole, garmoška, cītars. Vienam  I. Pasaules kara laiku zobens. Par to mazais Juris bijis pilnīgā sajūsmā.

 

 

Juris Prancāns zemessargu apmācībās ASV

 

Parasti bijis vārīts alus un, ja nu kāda viena šņabja pudele, ne vairāk. Toties spēlējuši, dancojuši un dziedājuši. Gan leģionāru dziesmas, gan ziņģes, gan pašu sacerētas.

Vecmamma Leokādija bijusi ļoti gaišs cilvēks. Ticīga, dzīvesgudra un milzīgi liela dziedātāja. Dažreiz gājusi pat 7-8 kilometrus kājām uz saļmu dziedāšanu.

Jura tēvs, Daniels Prancāns, kā saka pats Juris, spēlēja visu. Tas ir, veselus 6 mūzikas instrumentus: vijoli, mandolīnu, cītaru, garmošku, akordeonu, bajānu, mutes ermoņikas. Cītaru pats arī bijis izgatavojis. Gājis ganos, ņēmis cītaru līdzi un stundām ilgi spēlējis.

Tēvs bijis arī mednieks. Staigājot medībās, palaikam iegriezies kaimiņu ciemā, kur ieskatījies savā nākamajā sievā, Jura mammā. Mammai savukārt arī ļoti paticis jaunais mednieks un īpaši tas, ka viņš pratis spēlēt cītaru.

Pašam Jurim pirmo reizi cītara spēli parādījis vectēvs. Tā bijusi dziesma Aiz azara bolti bārzi. Vēlāk  tēvs. Taču Jurim toreiz vēl nebijis lielas intereses.

Toties tēvs spēlējis cītaru kā orķestris. Virtuozi. Ar basiem, ar īkšķi atsevišķi solo akordus. Prātam neaptverami. Skaņojis pa divas dienas, kamēr noskaņojis perfekti. Mamma dažreiz bārusies, cik ilgi var ap to mūziku ņemties. Kādu laiku tēvs vēl paspēlējis Viļakas etnogrāfiskajā ansamblī Abrenīte.

Vēl tēvs pratis spēlēt bajānu. Bijusi viņam mājās tāda veca grāmata krievu valodā par bajāna spēles apgūšanu pašmācības ceļā. Kādā 7. klasē Juris to arī papētījis un pat nedaudz paspēlējis. Nedaudz aptaustīta arī garmoška, bet lielāka interese tomēr bijusi par stīgu instrumentiem.

1985. gadā tēvs miris. Viņa gatavotais cītars palicis Jurim par piemiņu. Juris nožēlo, ka neiemācījies to kārtīgi spēlēt, kamēr tēvs vēl bijis dzīvs, jo instruments esot ļoti sarežģīts. Vajadzīgs meistars, kas to pazītu un prastu apieties. Juris būtu priecīgs tādu atrast, jo nu ir tā vēlme apgūt šo seno instrumentu. Gadījies pat kāds kuriozs. Cītars parādīts visai pazīstamiem Latgales muzikantiem. Tie teikuši, ka tas jau esot sitamais instruments (cimbala), nevis uz stīgām spēlējamais.

Parasto dūru cītaru Juris spēlē smiedamies. Tas uz izjūtu, uz akordiem. Kas nu tur sarežģīts!

 

 

Juris spēlē pavadījumu Medņevas vokālajam ansamblim Melodija.

(Pēc skates Viļakā)

 

Vēl Juris aizraujas ar mutes ermoņiku spēli. Bērnībā skatījies, kā tēvs spēlē un brīnījies par to neparasto skaņu.

 

 

Juris ar mutes ermoņikām 2011. gada pavasarī

 

Tad, pirms pāris gadiem Balvos tirgū ieraudzījis un nopircis parastas mutes ermoņikas. Pamēģinājis kā skan un sācis spēlēt arvien biežāk. Šobrīd Juris no šī mazā skanīgā instrumenta prot izvilināt visdažādākās melodijas. Sieva Maruta smejas, ka jau pat braucot pie stūres, spēlējot.

Un protams, ģitāru. Pasākumos, koncertos, uzvedumos. Spēlē pavadījumu Medņevas pagasta sieviešu vokālajam ansamblim Melodija. Dzied folkloras kopā Egle.

Vispār, Medņevā nav iedomājams neviens pašdarbības pasākums bez Jura klātbūtnes. Reiz, pirms pasākuma, saģērbies kārtējai pašdarbnieku dramatiskā kolektīva izrādei un jau pilnīgi iegājis jautrā ciema iedzērēja Ješkas lomā, Juris ienāk pagasta Tautas nama zālē un tik laiž uz skatuves pusi. Ciema sievas vēl labu laiku klačojušās: Ārprāts! Tas Prancānu Juris vienmēr tik solīds cilvēks un te, uz svētkiem, šitā pielillāties un vēl tādās drēbēs?!...

 

 

Juris ar tēva cītaru 2011. gada pavasarī

 

Juris ir pastrādājis Anglijā, taču atgriezies mājās. Šobrīd strādā autoservisā. Atraktīvs, pozitīvs, muzikāls, talantīgs cilvēks. Nu, tādi jau ir tie Medņevas muzikanti.

 


32. Aldis Dortāns

 

Dzimis 1968. gada 22. novembrī Viļakā, dzīvo Medņevas pagasta Semenovas ciemā.

 

Spēlē:

sitamos instrumentus

 

Arī Aldis nāk no muzikāls dzimtas. Vectēvs Daniels un viņa brāļi, Medņevas pagasta Bordovas ciemā, savulaik bijuši pazīstami muzikanti. Spēlējuši vijoli, cītaru, paši pratuši tos arī izgatavot, skaņojuši.

Tante Irēna, savulaik viena no Bordovas skanīgākajām balsīm. Dzied arī pašreiz. Māsīca Ināra (Irēnas meita) vada folkloras kopu, spēlē garmošku, dzied vokālajā ansamblī.

Bungot Aldis sācis jau sen. Vai, cik krēslu mājās pārdauzīts, ar visādiem kokiem, lai tik sanāktu ritmiska bungošana. Pie īstu bungu spēlēšanas ticis skolas laikā. Kādā 7.-8. klasē sākuši spēlēt kopā ar Jāzepu Zarembu un Vili Babānu.

 

 

Aldis (no labās) ar Vladislavu Zarembu skolas gados

 

Sākuši piespēlēt arī vecajā ciema klubā. Jāzeps  garmošku, Vilis  bungas, Aldis tolaik spēlējis ģitāru. Tad kā pārgājis uz sitamajiem instrumentiem, tā uz visiem laikiem.

Mācījies Malnavas tehnikumā elektriķos. Pa laikam atbraukuši uz Medņevu uzspēlēt ballēs. Tad jau spēlējuši arī Imants Kaluga un Vladislavs Zaremba. Repertuārā:
Nezviedz, bērais kumeliņ, Taurenītis.

 

 

Aldis Malnavas tehnikumā

 

Gadījies arī diskotēkas spēlēt.

Armijā nesanācis spēlēt. Tanki un tehnika.

Toties, kad pārnācis mājās, atkal saveidojuši vokāli instrumentālo ansambli. Spēlējis Aldis - sitamos, Imants Supe - basģitāru, Ivars Bukšs  dziedājis. Repertuārā līdzās latviešu dziesmām tolaik bijuši ļoti populāri krievu gabali: ??? ??????? ?? ????? ?????, ???????? un citi.

Lai ansamblis pie kluba oficiāli varētu spēlēt ballēs, tajos gados bija jāiziet obligātās tarifikācijas, jāparāda savs repertuārs un jānodzied komisijai noteiktas dziesmas. Aldis toreiz dziedājis ????????un Aprīļa pilienus. Pēc tam viens no komisijas locekļiem Aldim teicis, ka viņam būtu0 jāiet tos sitamos instrumentus profesionāli mācīties. Ļoti labi sanākot.

Aparatūra gan sākumā bijusi visai bēdīga. Strada, tad nācis Impulss, vēlāk jau kvalitatīvāks ?????. Taisījuši arī paši ko mācējuši. Tumbas, pastiprinātājus.

Žēl, no tiem laikiem nav saglabājusies neviena bilde.

Spēlējuši arī kaimiņu pagastos: Rekavā, Borisovā. Borisovā vispār labu laiku spēlējuši ballēs. Tad nācis Edgara Liepiņa dziesmu laiks, Pār ciemata jumtiem, Ūdensrozes. Arī Čikāgas piecīši. Kā pēdējā ballēs parasti skanējusi Saldu dusu visiem maziem latvju bērniem.

Spēlējuši arī kāzās. Tilžā. Šķilbēnos un citur. Kāzās pieprasītas bijušas Nezviedz, bērais kumeliņ un Dzied ar mani tautu meita.

Vecajā klubā uztaisījuši tādus podestus, lai tie instrumenti tiek izvietoti tā, ka skaņa nāk sakarīgi zālē iekšā. Aldis smejas, ka vienreiz tā aizrāvies ar spēlēšanu, ka gandrīz novēlies no sava podesta.

Toreiz jau ļoti aizrāvušies. Ik pa laikam paši klubā pārkrāsojuši grīdu, lai smukāk izskatās.

Tad Aldis nopircis savu personīgo sitamo instrumentu komplektu. Par 2500 rubļiem!!! Tādu gaiši dzeltenu. RMIF (Rīgas Mūzikas Instrumentu Fabrika). Nu beidzot bijuši kārtīgi instrumenti.

Pa trešdienām regulāri staigājuši uz mēģinājumiem. Paši taisījuši gaismas mūziku. Bijusi tāda smuka saulīte ar spuldzītēm.

Kādu brīdi paspēlējis arī Irēnas Andranovas kapelā; spēlējuši pavadījumu deju kolektīvam.

Aldis ar smaidu atceras savas mūzikas skolas gaitas 2 mēnešu garumā. Vajadzējis spēlēt klarneti. Nē, tas viņam galīgi nav paticis. Atceroties divus galvenos momentus: kā viņam to klarneti iedod un kā viņš to klarneti noliek. Viss pārējais - pašmācības ceļā.

 

 

Aldis ar jaunāko dēlu Kristapu

Viduču pamatskolā Folkloras nometnes noslēguma pasākumā

 

Jau 20 gadus Aldis strādā Viļakā Ziemeļaustrumu reģiona elektrotīklos. Šobrīd  Balvu nodaļas meistars. Pēdējos gados tāda riktīga muzicēšana nav sanākusi. Ja nu kādreiz, sanākot kopā ar draugiem.

Vecākais dēls Ritvars pabeidzis akordeona klasi mūzikas skolā. Jaunākajam  citas intereses. Sieva Vita dzied vokālajā ansamblī. Un vēl tā dziedošā tante, māsīca un dēlu krusttēvs Oļegs& Varbūt varētu sanākt kāds dzimtas ansamblis?

 


33. Māris Briediņš

 

Dzimis 1969. gada 4. septembrī Briežuciemā,

dzīvo Medņevas pagasta Aizpurves ciemā.

 

Spēlē:

garmošku

bungas

ģitāru

bajānu

 

Māra tēvs Jānis Briediņš spēlējis bajānu, akordeonu, garmošku. Taču akordeonu ne visai mīlējis. Teicis, ka labā roka griežas ārā uz tiem taustiņiem spaidot.

Tēvs stāstījis, ka tajos laikos viņam par kāzu spēlēšanu maksājuši 5-10 rubļi. Tā bijusi tīri laba nauda.

Arī mamma Lidija spēlējusi akordeonu.

Viens vecs vācu akordeons vēl no kara laikiem glabājoties pie radiem.Ar visu kasti.

 

Māris vēl pavisam jauns

 

10 gadu vecumā sācis paklusām mēģināt uz tēva garmoškas Čaika basus spēlēt. Ļoti patikušas tieši basu skaņas. Pa kluso tāpēc, ka tēvs savu garmošku dikti uzpasējis un nav ļāvis nevienam skarties klāt, ka nesalauž! Tad pamanījis, ka dēlam arī interese par mūziku, sācis palēnām mācīt spēlēt.

Vecmamma uz 10-o dzimšanas dienu nopirkusi mazdēlam skaistu sarkanu garmošku ??????.

Pirmā dziesma Mārim bijusi Vēl tu rozes plūc. Un vispār, Mārim veidojies tāds savs stils, atšķirīgs no tēva spēlēšanas manieres. Tēvam ne visai paticis, bet  katram savs. Kaimiņu muzikants Boļeslavs teicis, ka viņam padodoties vairāk tādi fokstrota ritmi.

 

Ģimenes viesībās

 

Skolā spēlējis dažādos vakaros, Ziemassvētkos, ballītēs. Ciema karaballēs, jubilejās.

Mārim bijis 12 gadu, kad brālēns muzikants vienās kāzās atļāvis pasist bungas. Nu, bundziniekam dikti gribējies aiziet pastaigāties ar kādu iepatikušos meiteni. Vai! Māris laimīgs nobungojis kādas 2 stundas.

Reiz jaunākais brālis gribējis to instrumentu tuvāk apskatīt un licis no skapjaugšas zemē. Pagalam bijusi!

Nu tad vecmamma vēlreiz pirkusi garmošku, nu jau sanācis uz 15 gadiem. Šoreiz gadījusies tāda zaļa.

Trešo jau nopircis pats. Iekrājis no Apes stipendijas.

Armijā bijis tāds neliels ansamblis, bet tur Māris nospēlējis tikai 2 mēnešus, kaut kā nepasējis. Spēlējis ritma ģitāru. Savā rotā gan  uz visiem pasākumiem spēlējuši.

Pēc armijas kā jau visi lauku muzikanti: kur palūdz, tur spēlē. Jubilejās, ballēs, pensionāru vakaros, kāzu vārtos. Arī kāzās. Gadījies nomainīt otrā dienā muzikantu.

Cērpenē strādājis darbnīcās, tur bijusi sava muzikantu kompānija.

Medņevā Ermoņiku skaņās spēlējis 5 gadus no 6-iem. Repertuārā  daudz krievu dziesmu. Patīk un viss. Reiz Medņevas klubā diskotēka. Māris atnācis ar kompāniju un garmošku. Rāvis vaļā ????? ????. Visa diskotēka izbirusi pagalmā klausīties.

 

 

Ciema ballītē

 

Reiz ar draugiem braukuši uz vienu jubileju Kupravas pusē. Vakars vēls. Palūguši ekspreša šoferi, lai paved gabaliņu tuvāk. Nu, tālāk jāiet kājām. Metas jau tumšs. Pagājuši kādu gabalu, nolemj atpūsties, uzpīpēt un drusku tā kā dūšu uzprāvīt. Līdzpaņemto garmošku noliek blakus grāvī. Kamēr pūšas , tikmēr pavisam jau tumšs. Kur garmoška? Vairs nav redzama. Sāk meklēt ar sērkociņiem. Nekā. Kā ūdenī iekritusi. Izmeklējušies visi, atmetuši ar roku un gājuši uz balli. Otrā rītā ar gaismu atkal meklējuši, bet nekā, kādam jau bijis palaimējies. Nu, lai jau cilvēks spēlē! Mārim gan 60 rubļi  tu-tū&

Kādā jubilejā uzlijusi uz garmoškas alus glāze. Smags gadījums. Sakalst, liecas uz iekšu un plīst maisi. Tad esot jāliek iekšā riteņa spieķi. Tā mācījis tēvs.

Un ja vajag, Māris var nospēlēt arī ar pirkstaiņiem. Kādās kāzās Briežuciemā bijis auksti, ārā  virs 20ŗ, kamēr visas ceremonijas izspēlē, pirksti nosaluši. Uzvilcis pirkstaiņus un tik spēlē. Visi brīnījušies.

 

 

Kopā ar dēlu Mārtiņu (no kreisās) Ermoņiku skaņās 6

2011. gada 30. aprīlī

 

Šobrīd garmošku spēlē arī dēls Mārtiņš (mācās vidusskolā) par ko ir prieks gan tētim, gan visam pagastam. Dēlam atkal tuvāki šlāgeri. Mārtiņš sācis spēlēt 5. klasē. Nu jau kopā ar tēti piedalījies vairākās Ermoņiku skaņās. Meita spēlē vijoli, bet pagaidām tikai pēc notīm.

Māris sapņo, ka ar laiku varētu izveidoties vesela Briediņu ģimenes kapela. Lai izdodas!

 

 

 

 


34. Vilis Babāns

 

Dzimis 1970. gada 24. janvārī Medņevas pagasta Lodumas ciemā,

kur dzīvo arī šobrīd

 

 

Spēlē:

garmošku

bungas

 

Tāpat kā vairums Medņevas muzikantu, arī Vilis nāk no muzikālās dzimtas.

Vectēvs (tēva tēvs) Babāns Kazimirs spēlējis cītaru, vijoli, garmošku. Otrs vectēvs (mātes tēvs) Antons Erciks spēlējis cītaru, pats arī tos gatavojis. Tēvs Babāns Stepans spēlējis garmošku. Mamma ilgus gadus dziedājusi Medņevas etnogrāfiskajā ansamblī. Tēva brālim Vjačeslavam bijusi trīsrindu (ar taustiņiem abās pusēs) garmoška, kura vēl šodien glabājoties pie radiem.

Vilim pašam mājās ir vācu ermoņika Honker, mūsu pusē saukta par vensko stroja garmošku, jo, acīmredzot, ir no tām neparasti veidotajām vācu ermoņikām, kurām skaņa mainās velkot maisus ciet vai vaļā. Ar to gan ejot pagrūti.

Vilis māk stāstīt, ka Kozlovas ciemā dzīvojis garmošku meistars Broņislavs, kurš pratis taisīt jebkādu garmošku pēc pasūtījuma.

Jau no mazotnes Vilim ļoti patikusi mūzika un arī ļoti interesējis viss, kas saistīts ar spēlēšanu. Nu visi radi taču apkārt spēlējuši visus iespējamos instrumentus! Tēvs redz, ka mazajam dēlēnam uz to mūziku acis vien spīd, nopērk Viļakā garmošku ??????? pa 33 rubļiem. Dāls, mieģinoj! Vilim tolaik  10 gadi. Mēģina ar! Pirmā dziesma Maza, maza meitenīte.

 

 

Medņevas kapela 80-ajos gados (Vilis pie sitamajiem instrumentiem)

 

Sācis saspēlēt kopā ar visiem radu onkuļiem, ar Staņislavu Erciku.

Skolā spēlējuši kopā ar Zarembu puišiem ierindas skatēs Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros.

Vēlāk spēlējis visos ģimenes svētkos, jubilejās. Reiz, ap12 gadiem aizlavījies uz klubu, uz balli. Tur spēlējuši lielie puiši: Antons, brāļi Slišāni, Imants. Iedevuši Vilim pasist bungas. Tavu prieku! Nobungojies no sirds! No tās reizes arī bungas kļuvušas par sirdslietu.

 

Kādā balles vakarā

 

Mācījies Apes profesionāli tehniskajā skolā (1986.-1988. gads). Tur bijis savs ansamblis, kur Vilis arī iesaistījies kā bundzinieks. Galvenais gabals tai pusē  Vaidava. Spēlējuši dažādos koncertos, skolas pasākumos, ballēs.

Protams, dienests armijā. Krasnojarskas apgabalā. Paveicies, ka arī tur bijusi sava muzikālā grupa ģitāra, tolaik dikti populārais sintezators un Vilis ar bungām.

Pēc dienesta pievienojies toreizējai Medņevā kluba baļļu blicei: Harijs, Imants, Aldis, Gvido, Aļona.

Spēlējis arī vairākās kāzās. Divatā ar Jāzepu Zarembu. Pa vienam tomēr pagrūti, kad nav kas nomaina.

Reiz braukuši uz kādām lauku kāzām lielā steigā un aizmirsuši statīvu. Atbrauc  nav kur pakārt sitamos šķīvjus. Ko nu? Sameklējuši kaut kādu mietu, iedzinuši naglas un  statīvs gatavs.

 

 

Medņevas Tautas nama pasākumā (Vilis  ar garmošku)

 

Kādās citās kāzās viens, ar dzīvi neapmierināts radagabals, ņem un atslēdz elektrību. A Vilim ar draugiem muzikantiem gan elektriskā ģitāra, gan sintezators. Labi, ka līdzi bijusi parastā ģitāra, bungas un garmoška. Štrunts par gaismu. Rāvuši visas kāzas pie svecēm, ar visu mičošanu un tā gandrīz līdz rīta gaismai, kamēr pēdējais ciemiņš aizgājis. Un tad arī elektrību pieslēguši.

Tagad, kad kur jābrauc spēlēt, vienmēr saku, ka jāņem visi iespējamie instrumenti līdzi, smejas Vilis.

 

Ar draugu Imantu Kalugu (Vilis  no kreisās)

Citreiz atkal gadījies, ka viena tante, cienādama muzikantus, sagāzusi sintezatorā alu. Sintezators nokūp! Braukuši pie drauga Anda, tas fiksi pārlodējis diodes un jozuši atpakaļ uz kāzu namu spēlēt tālāk.

 

 

Medņevas puikas kaimiņu pagastā Rekavā

(Vilis  pie sitamajiem instrumentiem)

 

Pašreiz spēlē Medņevas pagasta kapelā Medņevas puikas.

Vēl Vilis gribētu iemācīties spēlēt vijoli un atzīst, ka nebūtu slikti, ja būtu arī drusku muzikālā izglītība.

Un pavisam labi būtu, ja jaunie Medņevas jaunie puiši, arī paša dēli, mazāk dirnētu pie datora, bet vairāk interesētos par mūziku. Tā, lai gribētu un varētu uzraut kādu lustīgu gabalu.


35. Jāzeps Zaremba

 

Dzimis Medņevas pagasta Račos, 1970. gada 29. jūlijā,

kur dzīvo arī šorīd.

 

Spēlē:

garmošku

ģitāru

sintezatoru

 

Pateikt, ka Jāzeps ir fantastisks muzikants, nozīmē nepateikt neko. Vēl varētu nosaukt viņu par cilvēku-orķestri. Arī tas nebūs gluži īstais. Vienkārši ir jāredz un jādzird, kā spēlē šis, ar milzīgu, Dieva dotu talantu apveltītais lauku muzikants. Sākot ar ziņģēm un tautasdziesmām, un, beidzot ar pasaules mēroga roka gabaliem. To visu  uz parastas garmoškas.

 

 

Viduču pamatskolas 100 gadu jubilejas pasākumā 2009. gada oktobrī

Jāzeps spēlēja dziesmu popūriju

 

Jāzeps nācis pasaulē kārtējā muzikantu un dziedātāju ģimenē. Tēvs Jānis, māte Broņislava un brālis Vladislavs spēlējuši garmošku.

Vecmamma Anna Circene no Truļlovas ciema bijusi milzīgi liela dziedātāja. Tā mazajam Jāzepam  mūzika visapkārt jau kopš dzimšanas.

Bijusi kāda malkas talka. Vakarā visi sēž, dzied, spēlē. Jāzepam kādi 5-6 gadi. Paņēmis garmošku un& vienkārši sācis spēlēt. Pirmā dziesma bijusi Nezviedz, bērais kumeliņ.

Sācis mācīties Viduču pamatskolā. Tajos laikos  slavenās ierindas skates. Gribējis spēlēt Kad klētiņā dusēsi tu, bet skolotāja teikusi, ka šoreiz nevarot, vajagot kaut ko patriotisku. Tā nu spēlējis Mirdzot šķēpiem.

Tajos gados starpbrīžos visiem skolēniem bijis jāstaigā pa gaiteni vai jāspēlē, jādzied, vai jādejo slavenā Putniņu deja. Jāzeps starpbrīžos gājis uz skolas zāli, tur spēlējis sintezatoru. Jautri laiki!

6. klasē sācis spēlēt ciema klubā, lielo puišu vokāli instrumentālajā ansamblī. Kopā ar Kalugu Imantu, brāli Vladislavu, Aleksānu Imantu.

 

 

Jāzeps (no labās) ar draugu Vili un mazo kaimiņu Aigaru.

 

80-ajos gados daudz spēlējuši ballēs. Sācis spēlēt tā pa īstam, spēlēt sintezatoru Junostc, arī ģitāru. Repertuārā bijuši visi vecie šlāgeri un tolaik visur skanošās Ūdensrozes. Protams, ka Medņevas pusē ļoti populārās krievu estrādes dziesmas ? ????? ?????, ???????? , ?????? ???????? arī gājušas uz urrā.

1985. gadā iestājies Apes profesionāli tehniskajā skolā. Tur spēlējis skolas ansamblī. Koncertos, ballēs. Jāzeps ar Medņevas draugu Babānu Vili un vēl diviem vietējiem puišiem. Vispār, grupā mācījušies 32 puiši un pilnīgi visi pratuši spēlēt ģitāru.

 

 

Medņevas ciema tautas namā

 

Padomju armijā ansamblī spēlējis ģitāru, cits armijas biedrs - klavieres, vēl kāds azerbaidžāņu puisis  bungas. Tas bundzinieks bijis tāds ritma virtuozs, ka nenobrīnīties! Rokas ne mirkli nestāvējušas mierā. Visu laiku bungojis. Uz jebkā un tādus interesantus ritmus!

Jāzeps ir mēģinājis spēlēt arī uz bajāna, bet nav īsti pie sirds. Garmoška tomēr tuvāka.

 

Janīnas Ločmeles un Jāņa Amola kāzās Viduču pamatskolā

(Jāzeps ar garmošku)

Pēc dienesta atgriezies Medņevā un atkal turpinājuši spēlēt ciema ansamblī. Tajos gados Medņevā sāka dzīvot un strādāt jauns deju kolektīva vadītājs Jānis Marcinkevičs (jau daudzus gadus strādā Rīgā ar slaveno deju kolektīvu Liesma). Izveidojās ļoti interesants un spēcīgs jauniešu deju kolektīvs. Godalgotas vietas skatēs, ieraksti, koncerti kopā ar Liesmu. Tā nu spēlējuši arī šim kolektīvam. Vēlāk skolotāja Irēna Andranova izveidojusi īstu lauku kapelu ar cītaru. Nedaudz, bet paspēlējis arī tajā.

Pēc J. Marcinkeviča aiziešanas, kolektīvu sāk vadīt Viduču pamatskolas skolotāja Anita Smuška. Pirmajai sadancošanai Balvos vajadzējis 3 ierakstus. Veselu pusdienu Jāzeps ar saviem puišiem taisījis ierakstu trim dziesmām. Paši saviem spēkiem, ar savu aparatūru, pašu sameistarotām pultīm. Piespēlējušas arī skolas meitenes Ineta Circene (akordeons) un Vita Duļbinska (vijole). Ieraksts uztaisīts kā nākas un dancotāji varējuši doties uz rajona centru ar Sazatiku puisīti, Uozīti.

 

 

Dziesmu svētkos Rīgā ar Medņevas kapelu.

 

Kad iepazinies ar lietuviešu muzikantiem, sācis tā pa īstam apgūt polku spēli. Jāzeps pirmo reizi izgājis lielajās tautās Latvijas Universitātes aulā Ivetas Dukaļskas rīkotajā muzikantu pasākumā. Pēc koncerta viņu paaicina uz sarunu lietuviešu muzikantu vadītājs Gintaras. Jāzeps domā, kas nu būs?! Izrādās, ka lietuviešu muzikants ievērojis Jāzepa spēli, atzinis par ļoti labu un ieteicis veidot savu kapelu.

 

 

Kopā ar ciema muzikantiem un etnomuzikoloģi Andu Beitāni pasākumāErmoņiku skaņās.

 

Tā Medņevā pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal rodas vokāli instrumentālais ansamblis ar nosaukumu Medņevas puikas. Ar naglām sanaglojuši, ar skrūvēm saskrūvējuši vecu kontrabasu, paši uztaisījuši bungas un aiziet!

Cik kāzas nospēlētas, to Jāzeps nevar saskaitīt. Vairākus desmitus! Cik pa tām kāzām esot piedāvināts cimdu un zeķu! Vai dieniņ, arī neskaitāmos daudzumos.

Mālpilī spēlējuši vienās dikti smalkās kāzās, kur ciemiņus pat ar lidmašīnu vizinājuši.

Spēlēts pašā pirmajā Balvu rajona mūzikas pasākumā Osvalds un citos arī. Parasti pirmā daļa gājusi ar garmošku, otrā vairāk roka stilā.

 

 

Medņevas puikas kopā ar kultūras nodaļas vadītāju Rutu Cibuli

(Jāzeps otrā rindā centrā)

 

Protams, ka katru gadu tiek spēlēts Ermoņiku skaņās. Kā nekā, kopā ar kluba vadītāju Skaidrīti, pašu izdomāts un izlolots pasākums.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


36. Anita Logina

 

Dzimusi 1972. gadā 4. jūlijā Balvu pilsētā, dzīvo Medņevas pagasta Semenovas ciemā.

 

Spēlē:

akordeonu

vijoli

klavieres

cītaru

 

Vēl Anita spēlē teātri vietējā dramatiskajā kolektīvā, vairākus gadus dziedāja sieviešu vokālajā ansamblī, šobrīd ir uzsākusi dziedāt un spēlēt folkloras kopā Egle. Strādā Viduču pamatskolā par tehnisko darbinieci, prot veikt tādus remontus, kur vīri tikai noplāta rokas.

 

 

Viduču pamatskolas 100-gadu jubilejas koncertā

kopā ar vokālo ansambli Melodija.

(Anita- pirmā no kreisās)

 

Anita ir mācījusies Balvu mūzikas skolas vijoles klasē, taču nav pabeigusi, jo tolaik gājusi jau 4. klasē. Kaimiņos dzīvojusi kāda meitene no Kupravas, kura mācījusies mūzikas skolā. Tā arī ieinteresējusi Anitu. Paralēli vijolei mācījusies arī klavieres.

Akordeonu iemācījusies pašmācības ceļā. Gadījies gulēt slimnīcā, tad nākušas abas ar mammu mājās un pa ceļam nopirkušas akordeonu. Toreiz jau nevarējis tā bez blata vienkārši visu ko nopirkt. Tēvs jau iepriekš bijis veikalā sarunājis. Akordeons bijis tāds neliels, zaļš. Vēl tagad Anitai tas ir saglabājies. Toreiz viņa to akordeonu vispār nav laidusi no rokām ārā.

 

 

Vokālo ansambļu skatā Žīguros. (Anita  trešā no labās)

 

Cits neviens ģimenē gan nav bijis muzikants. Tikai mamma dziedājusi korī.

Spēlējusi visādos ģimenes pasākumos un ballītēs. Taisījuši vārtus kāzām. Patīk spēlēt un pašai dziedāt līdzi.

Kādu laiku (gadus 3) pat mācījusi Medņevas bērnudārza bērniem mūziku. Pašai bērnībā ir bijusi rotaļu kokle. Protams, ka trinkšķinājusi to no sirds.

Vienreiz pamēģinājusi cītaru, sapratusi, ka tur viss ir pilnīgi vienkārši.

Anitas sapnis  iemācīties spēlēt ģitāru.

 

 

Anita 2011. gada pavasarī Viduču pamatskolā

 

Nepatīk spēlēt kādos pasākumos vienai, solo gabalus. Labprātāk piespēlē kādam.

30. aprīlī Anita piespēlēja vijoli folkloras kopai Egle. Egle cer, ka piespēlēs un piedziedās arī turpmāk.

 

 


37. Inita Raginska

 

Dzimusi Vecumu pagasta Kozīnes ciemā, 1977. gada 28. janvārī, dzīvo Medņevas pagasta Semenovas ciemā

 

Spēlē:

akordeonu

klavieres

garmošku

ģitāru

cītaru

 

Inita strādā Viduču pamatskolā par mūzikas skolotāju un Viļakas Mūzikas un mākslas skolā pasniedz solfedžo. Vada skolas lielo un mazo klašu vokālos ansambļus, pagasta sieviešu vokālo ansambli Melodija, gatavo un ved uz skatēm, konkursiem, pasākumiem. Pati spēlē un dzied visos skolas un pagasta pasākumos, kopš 2008. gada dzied folkloras kopā Egle, kur spēlē visu, ko konkrētajā brīdī vajag - akordeonu, garmošku, cītaru, stabulīti, ģitāru un sapņo iemācīties spēlēt vijoli.

 

 

Inita ar sintezatoru

 

Kā pati smejas: Lai atvieglotu sev dzīvi, iegādājusies sintezatoru Jamaha. Lūk, tāda neliela muzikālā biogrāfija.

 

 

Inita (ar akordeonu) pirms Kokoreviču dzimtas tikšanās pasākuma

2011. gada vasarā Borisovā

 

Laikam jau citādi arī nevarēja būt. Initas vecmamma Buorbala Dukaļska bija ilggadēja Medņevas etnogrāfiskā ansambļa dziedātāja un teicēja. Mamma Marijanna Kokoreviča dzied Medņevas etnogrāfiskajā ansamblī un folkloras kopā Egle, agrāk spēlējusi akordeonu un garmošku. Onkulis Juris arī bijis muzikants.

 

 

Inita Viļakas Mūzikas skolas izlaidumā 1991. gada 18. maijā

 

Inita atceras, ka bērnībā (gadi 5-6) abiem ar brāli ļoti paticis rīkot koncertus. Inita bijusi dziedāšanas skolotāja, kāpusi uz garā sola ārā pie mājas un dziedājusi Dāvāja Māriņa meitenei mūžiņu un Maza, maza meitenīte. Parasti dziedājusi pagriezusies pret mežu, lai mežs atbildētu. Nodzied, paklausās un nokliedzas: Ū-ū! Atskan atbalss, mežs ir atbildējis. Prieks!

Inita saka mammai, ka grib mācīties mūzikas skolā. Mamma aizved, Inita iestājas, bet dzīvesvieta ir tālu no Viļakas, nekā nevar izbraukāt. Tanī gadā nekā. Nākamajā sākas viss no gala. Gribu mūzikas skolā! Iestājas. Un ģimenei jārisina jautājums: vai meita atkal nemācās mūzikas skolā, vai tomēr beidzot sāk mācīties un ģimene maina dzīvesvietu. Izšķiras par dzīvesvietas maiņu. Kokoreviču ģimene sāk dzīvot Viļakā. Inita sāk mācīties akordeona klasē. Mamma teikusi: Klavieres līdzi nepanēsāsi. Akordeonu, kad vajag, uzmeti plecā un  uz priekšu!

 

 

Rēzeknes Mūzikas koledžā (Inita pie sintezatora)

 

Inita pabeigusi mūzikas skolu un 1993. gadā ne bez mammas pabīdīšanas iestājusies Rēzeknes Mūzikas koledžā, mūzikas pedagogos. Jo pati gribējusi kļūt par matemātiķi. Dikti paticis rēķināt uzdevumus.

Tā kā gan mamma, gan onkulis muzikanti, ap to laiku jau ticis pamēģināts spēlēt ne tikai pēc notīm. Papētījusi arī vectēva garmošku, bet tad vēl nekas tā īsti nav aizķēries.

Koledžas laikos mācījusies spēlēt klavieres. Akordeonu un garmošku tad paspēlējusi sev par prieku, arī dziedāt ļoti paticis. Dziedājusi arī koledžas folkloras ansamblī Čižik. Vadītāja jau toreiz brīnījusies, no kurienes Initai tāda tautas balss. Bijušas dažādas vakarēšanas, danču vakari, kuros Inita arī paspēlējusi.

 

 

Pilngadības svētku koncertā Medņevā

 

Nu ko, visas labas lietas ir trīs. Tālāk  Mūzikas akadēmija (1997. gads), jo kā apzinīga meitene nolēmusi, ka augstāko izglītību noteikti vajag. Vispār jau stājusies divās augstskolās: Mūzikas akadēmijā un Rīgas Pedagoģiskajā institūtā. Uzņemta abās, taču palikusi pie Akadēmijas. Drusku brīnījusies, jo toreiz valdījis uzskats, ka Akadēmijā var tikt tikai izredzētie. Lai tiktu uz konsultācijām, svētdienās abas ar draudzeni ar stopiem braukušas uz Rīgu. Reiz gadījies šoferis, kurš licis, lai viņam dzied. Abas dziedājušas līdz pašai Rīgai. Šoferis arī dziedājis līdzi.

Akadēmijā iemācījusies spēlēt kokli, blokflautu, ksilofonu un bungas sist. Tās gan šobrīd nedaudz piemirsušās. Vienā no eksāmeniem spēlējusi kokli un dziedājusi Zemļi zvaigznīte puorguoja.

Pie cītara pirmo reizi tikusi Viduču pamatskolā, kad tur ciemojušies Latgales muzikanti Igauņi un Ilmārs Dreļs ar savu muzikālo darbnīcu. Pamēģinājusi, sapratusi visu.

 

Mūzikas stundā Viduču pamatskolā

 

Pašreiz Initai ir ļoti sagribējies mācīties dančus, taču, kā pati atzīst, muzicēšana ņem virsroku.

Inita ar siltām atmiņām atceras vecmammu Buorbalu, viņas dzīvesziņu, tautasdziesmu zināšanu. Kad abas gājušas uz mežu sēnēs, vecmamma vienmēr dziedājusi etnogrāfiskās dziesmas. Ne ko runājusi vai pļāpājusi, bet dziedājusi visu sēņošanas laiku. Initai ļoti paticis klausīties, īpaši sižetiskās dziesmas, kā Moza biju gonūs guoju. Visu laiku gribējies dzirdēt, kas tur būs tālāk, kā tā ganu meitene sēž uz akmens un no māliem taisa mozu cilveciņu.

 

 

Pirms folkloras kopas Egle koncerta Rīgā brīvdabas kafejnīcā

Egle 2010. gada augustā

 

Citu reizi Inita vedusi no meža vecmammu un kaimiņieni Ontūni (arī etnogrāfiskā ansambļa teicēja). Kaut ko tādu laikam vairs mūžā negadīsies dzirdēt! Abas sievas skatās pa mašīnas logu un sarunājas tautasdziesmās. Tikai un vienīgi ar tautasdziesmu vārdiem. Par visu, ko redz sev apkārt. Tās bagātības pieticis visu ceļu līdz pašām mājām. Sākot ar ceļa molas uobuliņu, beidzot ar krouklīti ūzulā. Inita joprojām to atceras kā gandrīz fantastisku notikumu.

 

 

Inita Viduču pamatskolas 100 gadu jubilejā ar muzikantu Juri Prancānu

 

Jā, mūzika ir Initas ikdiena. Sāk dziedāt arī abi bērni: Raitis (1.kl.) un Raivita (bērnudārzā). Brauc uz vietējiem Cāļu konkursiem un atgriežas ar uzvarām. Neko darīt. Arī viņi ir piedzimuši muzikālā dzimtā.

 

 

 

 

 

 

 


38. Dainis Babāns

 

Dzimis 1978. gada 13. martā Viļakā, dzīvo Medņevas pagasta

Aizpurves ciemā

 

Spēlē:

garmošku

 

Dainis pirmo reizi paņēmis rokā garmošku tikai pirms diviem gadiem. Viņa ģimenē gan ir bijuši vairāki muzikanti. Vectēvs Jāzeps Strapcāns spēlējis cītaru, tante Janīna Aleksāne un mamma Ināra Babāne spēlējušas garmošku. Tante spēlējusi tā pavisam nopietni. Arī kaimiņu Jānis Bukšs bijis muzikants. Dainis bērnībā klausījies kā viņi spēlē, bet pats vēl toreiz nav mēģinājis.

 

 

Dainis Babāns Tulā (Krievija) ermoņiku fabrikā 2010. gada 26. aprīlī

 

2009. gadā tante mirusi un tantes vīrs teicis: Ņem to garmošku pie sevis, būs Tev par piemiņu. Dainis paņēmis. Tad vienā garā ziemas vakarā nolēmis pamēģināt, kā tur būtu, ja pats sāktu kaut ko paspēlēt. Sācis lasīt melodiju ar labās rokas taustiņiem. Basus vēl klāt nelicis. Nebijis jau arī nekādas saprašanas. kā to jādara. Salasījis vecu šlāgeri Jau saule riet aiz tumšām egļu sienām. Tā, melodija ir, bet kā tikt pie basiem? Prasa ciema muzikantiem, vienam, otram. Šie atbild, ka jāmeklē pēc dzirdes un izjūtas. Dainis ņem garmošku, pusdienu nomokās un & sāk skanēt krievu tautas dziesma ??????????? ar visiem basiem.

Tad  kuru dziesmu izdzird pa radio, televizoru, arī vecās ziņģes: Margo mēness, margo zvaigznes, Liepas satumst un citas. Tautasdziesmu melodijas stāv ausīs vēl no tantes spēlētajām. Atnāk kaimiņu Briediņu muzikanti, no tiem kāda melodija aizķeras.

Dainis smejas: Ziemā pačīkstinu, kad ienāk prātā, tad nolieku, lai nosēstas kādu nedēļu. Vasarā maz laika, citi darbi. Bet ļoti gribas iemācīties.

Taču no tantes palikusī garmoška jau gana veca, bojāti taustiņi. Nepatīkami spēlēt un dzirdēt, kā melodija klibo. Dainis sāk meklēt jaunu instrumentu. Internetā atrod Tulas (Krievija) ermoņiku fabriku, piezvana un sev par pārsteigumu saņem atbildi. Par izbrīna pakāpi klausules otrā galā var spriest pēc fabrikas darbinieka izdvesto: ????????!... ? ??? ? ?????? ??? ???-?? ?????? ?? ????????!?... (Traks var palikt!.. Pie jums Latvijā vēl kāds spēlē garmošku!?)

2010. gada 25. aprīlī, sestdien, Medņevā notiek gadskārtējais pasākums Ermoņiku skaņas -5. 26. aprīlī, svētdien Dainis ar draugu ierodas Tulas ermoņiku fabrikā. Meistaru pārsteigumam nav gala, taču fakts paliek fakts: viens traks latvietis ieradies pie viņiem nopirkt sev garmošku. Cena  15 000 rubļu.

Dainis izvēlas visskaistāko un to, kura vislabāk skan. ???????? 301. Tā tagad būs viņa.

Dainis atzīst, ka tagad mūzika būs kopā ar viņu uz visiem laikiem, jo garmoška ilgi nestāv mierā, velk pie sevis.

Mūzikas skolotāja Inita Raginska stāsta, ka Dainis bieži nāk pie viņas konsultēties. Pats ir izurbies cauri notīm, akordiem un basiem. Nu ir taču vēl jauni talantīgi puiši mūsu pusē!

2011. gada 30. aprīlī Dainis pirmo reizi piedalījās Medņevas Ermoņiku skaņās. Spēlēja 3 melodijas:

1.      Nadūd, Dīvs (i) veitulam;

2.      Margo mēness, margo zvaigznes;

3.      Valsis  skaista, mazliet smeldzīga, no datora ierakstīta melodija.

 

 

Dainis Medņevas muzikantu pasākumā Ermoņiku skaņās-6

2011. gada 30. aprīlī.

 

Atliek novēlēt viņam veiksmi visos turpmākajos muzikālajos pasākumos, kas vēl būs Daiņa dzīvē!


39. Oļegs Sokirka

 

Dzimis 1984. gada 10. jūlijā Žīguru ciematā, pašreiz dzīvo

Medņevas pagasta Semenovas ciemā.

 

Spēlē: (apgūst pašmācības ceļā)

garmošku

ģitāru

cītaru

sintezatoru

bungas

kokli

klavieres (pabeigta klavieru klase Viļakas mūzikas skolā)

 

 

Visi vectēvi, vecvectēvi, vecmammas un vecvecmammas bijuši ļoti muzikāli. Dziedātāji, muzikanti. Dzied vecmamma Irēna Putnāne, dzied mamma Ināra, kura nedaudz spēlē arī garmošku un vada folkloras kopu Egle.

Tēvs Fjodors - moldāvu tautības, ar ļoti labu muzikālo dzirdi un balsi. Jaunībā spēlējis ģitāru un pat uzvarējis kādā muzikālā konkursā. Arī pārējā viņa ģimene ir muzikāla.

 

Vakara saspēlēšanās ar Luksemburgas folkloras kopu Dzērves

2010. gada vasarā

 

Oļegs mācījās Viduču pamatskolā, Rekavas vidusskolā, ir pabeidzis Viļakas mūzikas skolas klavierklasi. Vēlāk  RTU elektronikas un telekomunikāciju specialitātē.

Pats šobrīd arī ir dziļā mūzikā. Tuva ir dažāda klasiskā mūzika.

Daudz spēlējis kā dīdžejs, nedaudz raksta arī pats, kaut ko uzspēlē no vectēva repertuāra uz viņa garmoškas un, mammai par lielu prieku, ir ieinteresējies arī par etnogrāfisko mūziku. Šobrīd dzied Medņevas pagasta folkloras kopā Egle. Laikam jau ir taisnība par tām ābelēm, āboliem un to krišanas virzienu.

 

 

Lietuvā Linu dienās ar Medņevas folkloras kopu Egle

2010. gada jūlijā.

(Oļegs otrais no kreisās)

 

Pavasarī kopā ar Egli ciemojās pie Luksemburgas folkloras kopas Dzērves. Tur viena no Dzērvēm- Evija Avotiņa uzdāvināja Oļegam Latgales kokli.

Pusgadu mācījās Dānijā. Sitamie instrumenti, juveliermāksla.

 

 

2011. gada februārī Viduču pamatskolā kopā ar Egles

dziedātājām pirms skolēnu ierindas skates.

(Oļegs ar bungām)

 

Ziemā pabija Igauņu mūzikas meistardarbnīcā Gaigalavā. 2011. gada 30. aprīlī Oļegs kopā ar vectēva garmošku un folkloras kopu Egleiegāja Medņevas Ermoņiku skaņās 6. Izskanēja Sienēs i sienēs (ar garmošku) un Cuvka dričūs (ar cītaru).

 

 

Ermoņiku skaņās -6 2011. gada 30. aprīlī Medņevas tautas namā.

 

Vectēva garmoška tiek paskandināta gandrīz katru vakaru. Arī dāvinātā kokle nestāv mierā. Jauki! Tātad Medņevā vēl joprojām top arī jaunie muzikanti un turpinās viņu dzīvesstāsti.
40. Mārtiņš Briediņš

 

Dzimis 1994. gada 30. martā Medņevas pagasta Aizpurves ciemā,

kur dzīvo arī šobrīd.

 

Spēlē

garmošku

 

Šobrīd - visjaunākais Medņevas muzikants.

2010. gadā Mārtiņš pabeidza Viduču pamatskolu, šobrīd mācās Rekavas vidusskolas 9. klasē.

 

 

Mārtiņš kopā ar tēti un māsu bērnībā

 

Visus skolas gadus dejojis skolas deju kolektīvā. Deju skolotāja Anita raksturo kā ļoti ritmisku un talantīgu dejotāju.

 

 

Viduču pamatskolas 100-gadu jubilejas koncertā  Mārtiņš pirmajā pārī.

 

Mārtiņu ievērojusi un paslavējusi pat deju skates žūrija. 2010. gada vasarā kopā ar Medņevas folkloras kopu Egle piedalījās Latgales dienu koncertā Rīgā un danču vakarā ar Luksemburgas folkloras kopu Dzērves.

 

 

Latgales dienu koncertā Rīgā  Mārtiņš pirmais no labās

 

Ģimenē tētis spēlē garmošku, māsa  vijoli (mācās mūzikas skolā). Vectēvs Jānis spēlējis bajānu, akordeonu, garmošku.

Sākumā Mārtiņam nav par to spēlēšanu nekādas īpašas intereses. Tad skatās un klausās kā spēlē tētis, un tā lieta pamazām sāk piesaistīt.

Sāk mēģināt spēlēt ap 12 gadiem. Sākumā salasa melodiju, tad liek klāt basus. Pirmā dziesma Vālodzīte. Tālāk  viss, kas tik pašam patīk.

Mārtiņš spēlē mājas viesībās, ir spēlējis Viduču skolas Ģimeņu dienu pasākumā, Rekavas vidusskolas koncertos. Kopā ar tēti un arī viens pats ir spēlējis Medņevas Ermoņiku skaņās.

 

 

Medņevā pasākumā Ermoņiku skaņās 2010. gadā

 

Gadās uzspēlēt arī draugiem. Mārtiņam patīk 80-o gadu dziesmas. Grupas ???????? ??? repertuārs.

Mājās šobrīd ir 2 garmoškas: viena tētim, otra  Mārtiņam. To viņam atdevis krusttēvs.

 

 

Mārtiņš Briediņš ar tēti Māri Briediņu

2011. gada 30. aprīlī Medņevā pasākumā Ermoņiku skaņās

 

Gribētos kādreiz uzspēlēt kāzās. Vēl  iemācīties spēlēt ģitāru. Un vēl labāk, pēc Mārtiņa domām, būtu, ka Medņevā arī citi jauni puiši sāktu kaut ko spēlēt.

 

 


Medņevas muzikanti

 

N.

p.

k.

Vārds, uzvārds

Dzimšanas dati

Dzimtais

ciems

Dzīvo pašreiz

Kādus mūzikas instrumentus spēlē

1.

Janīna Kaimiņa

1932. gada 31. martā

Loduma

Viduči

cītaru

2.

Anna Lapšāne

1934. gada 22. februārī

Viduči

Semenova

cītaru

3.

Jānis Dukaļskis

1935. g.  2011. g.26. aprīlī

Viduči

Jelgava

garmošku

4.

Boļeslavs Ivanovskis

1943. gada 26. februārī

Viduči

Viduči

garmošku

5.

Jānis Ločmelis

1939. gada 20. jūnijā

Semenova

Semenova

akordeonu

bajānu

garmošku

cītaru

6.

Leontija Logina

1939. gada 25. decembrī

Semenova

Semenova

garmošku

7.

Aloizs Logins

1943. gada 18. aprīlī

Aizgalīne

Viļaka

garmošku

(2-rindu un

3-rindu)

akordeonu

8.

Jānis Dupužs

1943. gada 5. septembrī

Bordova

Viļaka

garmošku

9.

Staņislavs Erciks

1944. gada 21. septembrī

Loduma

Viduči

garmošku

10.

Staņislavs Augustāns

1945. gada 14. augustā

Rači

Tereškova

garmošku

cītaru

bajānu

11.

Emerita Vancāne

1947. gada 12. septembrī

Slotukalns

Dagunova

garmošku

cītaru

12.

Valdis Prancāns

1948. gada 1. decembrī

Loduma

Loduma

garmošku

akordeonu

bajānu

13.

Janīna Dukaļska

1949. gada 1. martā

Viduči

Viļaka

garmošku

cītaru

akordeonu

ērģeles

14.

Jānis Strupka

1949. gada1. septembrī

Kļučnieki

Kļučnieki

garmošku

cītaru

15.

Alfrēds Circenis

1950. gada 18. augustā

Loduma

Rogovski

garmošku

akordeonu

16.

Vilis Duļbinskis

1950. gada 14. oktobrī

Viduči

Semenova

garmošku

17.

Leonards Babāns

1950. gada 25. novembrī

Loduma

Rači

garmošku

18.

Marijanna Kokoreviča

1952. gada 18. martā

Viduči

Medņeva

garmošku

akordeonu

19.

Laimonis Duļbinskis

1954. gada 1. janvārī

Viduči

Balvi

garmošku

20.

Leonards Locāns

1955. gada 15. jūnijā

Semenova

Semenova

garmošku

bajānu

21.

Ilmārs Šaicāns

1955. gada 27. novembrī

Viļaka

Semenova

akordeonu

22.

Terēzija Brokāne

1956. gada 18. martā

Susāji

Tereškova

akordeonu

bajānu

23.

Jānis Liepiņš

1957. gada 17. jūlijā

Aizgalīne

Aizgalīne

garmošku

24.

Vilhelms Logins

1957. gada 26. augustā

Slotukalns

Slotukalns

garmošku

25.

Ināra Sokirka

1959. gada 12. augustā

Bordova

Semenova

garmošku

26.

Jānis Logins

1960. gada 10. janvārī

Slotukalns

Viduči

garmošku

akordeonu

klavieres

cītaru

27.

Marjans Duļbinskis

1960. gada 18. novembrī

Viduči

Viduči

garmošku

28.

Vladislavs Zaremba

1961. gada 28. februārī

Rači

Viduči

garmošku

cītaru

bajānu

akordeonu

altu

trombonu

ģitāru

(6 un 7-stīgu)

sazafonu

29.

Aivars Pabērzs

1961. gada 28. decembrī

Viksnīne

Viksnīne

garmošku

akordeonu

ģitāru

cītaru

klarneti

bungas

30.

Skaidrīte Šaicāne

1962. gada 2. decembrī

Stradi

Aizpurve

garmošku

cītaru

31.

Juris Prancāns

1964. gada 9. jūlijā

Susāji

Bahmatova

cītaru

ģitāru

mutes ermoņikas

32.

Aldis Dortāns

1968. gada 22. novembrī

Viļaka

Semenova

sitamos instrumentus,

ģitāru

33.

Māris Briediņš

1969. gada 4. septembrī

Briežuciems

Aizpurve

garmošku

bajānu

ģitāru

bungas

34.

Vilis Babāns

1970. gada 24. janvārī

Loduma

Loduma

garmošku

bungas

35.

Jāzeps Zaremba

1970. gada 29. jūlijā

Rači

Rači

garmošku

ģitāru

sintezatoru

36.

Anita Logina

1972. gada 4. jūlijā

Balvi

Semenova

garmošku

37.

Inita Raginska

1977. gada 28. janvārī

Kozīne

Semenova

garmošku

akordeonu

klavieres

ģitāru

cītaru

38.

Dainis Babāns

1978. gada 13. martā

Viļaka

Aizpurve

garmošku

 

 

 

 

39.

Oļegs Sokirka

1984. gada 10. jūlijā

Žīguri

Semenova

garmošku

ģitāru

cītaru

klavieres

bungas

kokli

40.

Mārtiņš Briediņš

1994. gada 30. martā

Aizpurve

Aizpurve

garmošku

 

Projekts ir noslēdzies. Laikam visvienkāršāk par Medņevas muzikantiem būtu bijis uzrakstīt, ka Medņevā gandrīz katrā mājā kāds spēlē vismaz vienu mūzikas instrumentu. Tomēr katram no Medņevas muzikantiem ir savas dzīvesstāsts un viņi ir pelnījuši, ka tie saglabājas vēsturē.


Ermoņiku skaņās 6 2011. gada 30. aprīlī

Medņevas pagasta Tautas namā

 

Pie īstas tautas mūzikas prieks uzdejot!

 

Laikā no 2010. gada 1. decembra līdz 2011. gada 1. maijam Viļakas novada Medņevas pagastā tika īstenots VALSTS KULTŪRKAPITĀLA FONDA atbalstītais projekts Medņevas pagasta tautas muzikantu dzīvesstāstu dokumentēšana, kas bija saistīts ar muzikantu dzīvesstāstu pētniecību un tradicionālās kultūras vērtību popularizēšanu.

 

 

Šobrīd var apgalvot, ka projekta mērķis un paredzētie uzdevumi ir izpildīti:

 

  1. Savākti un dokumentēti 40 Medņevas tautas muzikantu, kā tradicionālās kultūras mantojuma nesēju, dzīvesstāsti, radošās darbības pieredze, fotodokumenti.
  2. Materiāls par Medņevas tautas muzikantu darbības vēsturi ir sagatavots gan papīra, gan elektroniskā formā 130 lappušu apmērā.
  3. Tika savāktas vairāk kā 200 fotogrāfijas no muzikantu personīgajiem arhīviem, no kurām lielākā daļa arī izmantotas darbā.

 

Secinājumi:

 

  1. Ziemeļlatgales pierobežā,Medņevas pusē agrāk par visturīgāko vīru tika uzskatīts tas, kuram mājās bijusi bise, velosipēds un ermoņikas (garmoška). Nopirkt garmošku ne katram atļāva rocība, bet spēlēšanas prasmi medņeviešiem Laima bija ielikusi šūpulī gandrīz katram.

 

  1. Medņevas pagasts sastāv no 27 ciemiem: Kangari, Kozlova, Dagunova, Rogovski, Olutova, Laški, Torkova, Slotukalns, Aizpurve, Loduma, Zaiceva, Aizgalīne, Viduči, Semenova, Bahmatova, Medņeva, Bordova, Viksnīne, Skandīne, Rači, Janapole, Čudarīne, Bronti, Tereškova, Ilziņi, Kļučnieki, Lozdova. Informācija par šo ciemu muzikantiem ritinās visa 20. gadsimta garumā un iestiepjas 21. gadsimta pirmajā gadu desmitā.

 

  1. Medņevas tautas muzikanti lielākoties ir parasti, taču ļoti talantīgi lauku cilvēki bez speciālās muzikālās izglītības, kuri dažādu mūzikas instrumentu spēli apguvuši pašmācības ceļā. Vairākās ģimenēs šo prasmi joprojām pārmanto arī jaunākā paaudze.

 

  1. Lielākā daļa muzikantu ir dzimuši, auguši un savas prasmes apguvuši muzikantu dzimtās jau vairākās paaudzēs. Sarunājoties ar muzikantiem, parasti noskaidrojās, ka spēlējuši tēvi, vectēvi, onkuļi, vecvectēvi, turklāt paši gatavojuši un skaņojuši visdažādākos mūzikas instrumentus: vijoles, kokles, cītarus, garmoškas, dažādus sitamos instrumentus.

 

  1. Muzikantu mammas, vecmammas, tantes un vecvecmammas lielākoties ir bijušas dziedātājas: pratušas gan tradicionālo dziedāšanu (tolku, kuozu un citi bolsi), saļmes (psalmi), ziņģes. Taču dažas arī spēlējušas. Visbiežāk - cītaru, garmošku, akordeonu.

 

  1. Medņevas pusē populārākās bijušas parastās divrindu ermoņikas, sauktas par garmošku (šis nosaukumu pārsvarā lietots arī visā darbā). Taču vairākās dzimtās spēlējuši arī trīsrindu garmošku.

 

  1. Runājot par cītaru, jeb cītarkokli, jāatzīmē, ka Medņevas pusē tas vienmēr ir minēts vīriešu dzimtē cītars, tāpēc arī darbā izmantots šāds apzīmējums.

 

  1. Lauku muzikanti Medņevā vienmēr ir bijuši ļoti populāri. Spēlējuši ģimenes viesībās (vai sanākuši vienkārši tāpat pa vakariem, sev par prieku), talkās, karaballēs, kāzās, krustībās, zaļumballēs un visos citos iespējamos pasākumos. Svarīgākais pasākums, protams, bijis kāzas, kuras agrāk svinētas abos galos brūtes un brūtgāna mājās. Dažreiz  pa 3-4 dienas. Muzikantiem bijis ko turēt un tie vienmēr ir bijuši goda vietā. Tas ir labi redzams vecajās kāzu fotogrāfijās, kur muzikanti vienmēr ir nofotografēti pirmajās rindās.

 

 

  1. Šobrīd var apgalvot, ka Medņevā muzikanti prot spēlēt vismaz 15 dažādus mūzikas instrumentus:

1) garmošku (2 rindu un 3 rindu);

2) bajānu;

3) akordeonu;

4) vijoli;

5) cītaru;

6) kokli;

7) ērģeles;

8) klavieres;

9) sintezatoru;

10) altu;

11) trombonu;

12) ģitāru (6 un 7-stīgu);

13) sazafonu;

14) mutes ermoņikas

15) bungas un vairākus citus sitamos instrumentus.

 

  1. Starp 40 apzinātajiem muzikantiem ir 10 sievietes.

 

  1. Vecākajam muzikantam (muzikantei) šobrīd ir 79 gadi. Jaunākajam  17 gadi.

 

  1. Protams, jāņem vērā fakts, ka katram muzikantam ir savs individuāls spēlēšanas stils un arī meistarības pakāpe. Daži no muzikantiem pārsvarā spēlē mājās, ģimenes pasākumos, taču dara to nelabprāt plašākas publikas priekšā. Citi atkal aktīvi muzicē dažādos pasākumos, koncertos, kāzās u.c. Grūti salīdzināt 50 gadus nospēlējuša muzikanta prasmi ar jauno puišu pāris gadu muzikanta stāžu.

 

  1. No visiem muzikantiem, 6 ir apguvuši pa vienam mūzikas instrumentam mūzikas mācību iestādēs. Pārējos mūzikas instrumentus šie cilvēki apguvuši, un vairāki arī turpina apgūt, pašmācības ceļā:

1) Inita Raginska  Mūzikas akadēmija, specialitāte  mūzikas pedagogs;

2) Janīna Dukaļska Kultūras un izglītības darbinieku tehnikums- kordiriģente;

3) Ilmārs Šaicāns  pabeigta akordeona klase;

4) Oļegs Sokirka  pabeigta klavierklase;

5) Anita Logina  2 gadi akordeona klasē;

6) Vladislavs Zaremba  2 gadi pūšamo instrumentu klasē.

 

  1. 2011. gada 30. aprīlī Medņevas pagastā jau 6. gadu pēc kārtas notika mūsu pusē ļoti populārs pasākums Ermoņiku skaņās, kur kārtējo reizi sanāca un sabrauca daudzi tuvākas un tālākas apkārtnes ermoņiku spēlmaņi. Pirmo reizi šai pasākumā piedalījās arī divi jauni muzikanti: Dainis Babāns (dz.1978.g.  spēlēja garmošku) un Oļegs Sokirka (dz.1984.g.  spēlēja garmošku un cītaru).

 

  1. Var uzskatīt, ka projekts ir izdevies un tā realizācija ir pietiekami nozīmīgs, un interesants ieguldījums Medņevas pagasta, Viļakas novada un visas Ziemļlatgales tradicionālās kultūras mantojuma izpētes vēsturē.

 

  1. Darbs Medņevas pagasta tautas muzikantu dzīvesstāstu dokumentēšana var tikt izmantots:

 

1)      Valsts Latviešu folkloras krātuves datu bāzē;

2)      Balvu reģiona bibliotēkas kultūrvēstures datu bāzē;

3)      Viļakas novada bibliotēkās un skolās;

4)      Medņevas pagasta bibliotēkā, Viduču pamatskolā;

5)      Visiem interesentiem, kam ir tuva tautas mūzika.

 

  1. 2011. gada vasarā tiek plānota projekta prezentācija Medņevas pagastā kopā ar visiem darbā minētajiem muzikantiem.

 

 


 

 

Pateicos

VALSTS KULTŪRKAPITĀLA FONDAM

par atbalstu projekta realizācijā,

savā un visu Medņevas muzikantu vārdā!

 

 

 

 

Projekta vadītāja Ināra Sokirka

 

2011. gada 30. maijā

 

 

 

 

 



Raksta ID: 868
Atjaunināts: 06 jūlijs, 2011
Atjauninājumu skaits:: 1
Projekti nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai -> Medņevas pagasta tautas muzikantu dzīvesstāstu dokumentēšana
http://balvurcb.lv/kb/index.php?View=entry&EntryID=868